Blog Page 19

Leģenda: Auburn 12-160 Speedster. 1932

0
Legend
Auburn 12-160 Speedster

Auburn 12-160 Speedster. 1932

Firmai Auburn tās pirmo spīdsteru projektēja Alans Liemi. Modelis 8-88 ar lielu ātrumu sološu virsbūvi un V veida vējstiklu debitēja 1928. gadā. (Modeļu Auburn nomenklatūrā pirmais indeksa skaitlis apzīmē cilindru skaitu, bet otrais – dzinēja jaudu.) Automobilis bija apgādāts ar kompānijas Lycoming astoņcilindru dzinēju, kura tilpums – 4523 cm3, jauda – 88 zirgspēki. Mašīna izskatījās neparasti gara un zema, bet attīstīja vairāk nekā 160 kilometru ātrumu stundā.

LegendĀrpus kokpita vietas spīdsterā nebija paredzētas, jo šā tipa mašīnas jau apriori tika uzskatītas par sporta modeļiem.  Tās apzināti atbrīvoja no visa „liekā” un vispār astes daļu lielākoties veidoja strupu, piešķirot apgāztas laivas korpusa izskatu. Pat bagāžniekam tur vietas nebija, labi, ja izdevās ievietot rezerves riepu.

LegendSpīdsterus Auburn nosacīti iedala trijās paaudzēs: pirmo ražoja no 1928. gada līdz 1930. gadam, otro – 1932. – 1933. gada sezonā, bet trešo un vienlaikus pēdējo – 1935. – 1936. gadā. Šeit redzamais automobilis pieder pie „otrās paaudzes”. Tas ir 1932. gada izlaiduma modelis Auburn 12-160.

Auburn Speedster 1932. gadā bija apgādāts ar Lycoming 12 cilindru V veida dzinēju, kura tilpums bija 6417 cm3 un jauda 160 zirgspēki. Automobilis sasniedza ātrumu 188 kilometri stundā.

LegendPirmo reizi ASV tirgū bija parādījies ar 12 cilindru dzinēju apgādāts automobilis, kas maksāja mazāk par 1000 dolāriem, precīzāk, – tikai 975 dolārus. (Par automobili ar dzinēju V12 tā ir pati zemākā cena, kāda jebkad prasīta Savienotajās Valstīs.) Modelis Auburn 12-160 Speedster ražošanā noturējās divus gadus.

Auburn 12-160 Speedster tiek uzskatīts revolucionāru automobili. Tas attīstīja pieklājīgu ātrumu un bija visnotaļ komfortabls.

Legend Legend

Leģenda: Bugatti Type 57SC Atlantic, Stout Scarab

0
Legend

Bugatti Type 57SC Atlantic. 1938

Vai esat kādreiz gribējis uzzināt, kurš ir pasaulē visdārgākais automobilis? Tas ir 1937. gada izlaiduma Bugatti Type 57SC Atlantic ar šasiju Nr. 57374, kas izsolē 2010. gada maijā tika pārdots par 40 miljoniem dolāru.

Bugatti Type 57SC Atlantic pamatoti tiek uzskatīts par vienu no pašiem dārgākajiem, neparastākajiem un noslēpumainākajiem automobiļiem. Tika izgatavoti kopskaitā četri šādi auto, taču tikai divi „nodzīvojuši” līdz mūsdienām. Šis ļoti zemais un vieglais automobilis ar 210 zirgspēku dzinēju un pilienveida virsbūvi, viegli attīstīja ātrumu līdz 200 kilometriem stundā un, šķiet, bija pirmais superautomobilis.

LegendŽans Bugati, kas sērijas Type 57 attīstīšanā devis lielu ieguldījumu, pats personiski piedalījās modeļa  Atlantic izstrādāšanā. Impulsu tik neparasta projekta īstenošanai deva fakts, ka vācu kompānija IG Farben bija radījusi ļoti vieglu magnija un alumīnija sakausējumu, ko nosauca par „elektronu”. Tas bija ugunsnedrošs, tāpēc ar metināšanu detaļas nedrīkstēja savienot. Tātad vienīgais virsbūves paneļu savienošanas paņēmiens bija kniedēšana, turklāt Žans savā projektā kniedētās šuves, kas parasti bija apslēptas, izvērsa uz āru, izveidojot izteiksmīgu formas un funkcijas kombināciju.

Pirmais eksperimentālais pēc šā projekta no „elektrona” veidotais paraugs debitēja kā jaunais sporta modelis Bugatti Type 57 Parīzes autosalonā 1935. gadā ar nosaukumu Aerolithe (“Meteors). Par automobili tika izrādīta milzīga interese, taču ieguvums no neparastās formas un izpildījuma veida bija tikai trīs pasūtījumi. Ražošanas uzsākšanas laikā ­– 1936. gadā – priekšroka tika dota alumīnijam, nevis ugunsnedrošajam „elektronam”, taču virsbūves kniedēšanas paņēmiens palika nemainīgs. Ārējās kniedētās šuves tikai akcentēja modeļa neordināro raksturu, tehnoloģiski tās nebija vajadzīgas.

LegendAtlantic konstrukcija atkārtoja Bugatti Type 57. Uz stiprās, zemās un īsās sporta mašīnas šasijas atradās 3257 kubikcentimetru kompresordzinējs ar 210 zirgspēku jaudu. Uzkare bija tradicionālā: priekšējā tilta sija ar puseliptiskām, aizmugures tilta sija ar ceturtdaļeliptiskām atsperēm. Tika izmantoti amortizatori De Rams, 15 collu kluču bremzes un spieķu riteņi ar stiprinājumu Rudge Witworth (centrālo uzgriezni).

Automobili Bugatti Type 57SC Atlantic ar šasiju Nr. 57374 pasūtīja lords Filips Rotšilds 1936. gadā. Atbilstoši pasūtījumam automobilis bija gaiši zils ar tumši zilu salonu. Automobili 1939. gadā nosūtīja atpakaļ uz fabriku Molsheimā kompresora uzstāstīšanai. Par otru mašīnas īpašnieku kļuva Bobs Olivers no Losandželosas, kas ievērojami mainīja mašīnas ārējo izskatu – palielināja aizmugures logus un automobili regulāri pārkrāsoja, kādu laiku tas bija pat sarkans. Pīters Viljamsons šo eksemplāru iegādājās 1971. gadā par tiem laikiem pasakainu summu – 59 000 dolāru un tā atjaunošanai atbilstoši 1936. gada specifikācijai veltīja vairākus gadus. Bet 1910. gada izsolē mašīna tika pārdota par rekordsummu – 40 miljoniem dolāru.

LegendŠo eksemplāru ar šasiju Nr. 57491 savukārt 1939. gadā nopirka R.V. Poups no Londonas. Mašīnas oriģinālā krāsa ir Dark Sapphire Blue. Automobilis tika reģistrēts un ieguva britu numurzīmi EXK6. Sešdesmitajos gados par automobiļa īpašnieku kļuva Barrijs Praiss, bet kopš 1988. gada – Ņujorkas modelētājs Ralfs Lorēns, kura kolekcijas zvaigzne ir tieši Bugatti Type 57SC Atlantic. Lai gan automobilis bija ļoti labi saglabājies, to divus gadus vispusīgi pētīja un oriģinālajā  kondīcijā atjaunoja restauratoru komanda ar Polu Rasselu priekšgalā. Darbi tika pabeigti 1990. gadā. No oriģināla mašīna atšķiras ar krāsu – tā ir melna kā visiem Bugatti Ralfa Lorēna kolekcijā.

LegendStout Scarab. 1936

Pasaulē pirmais minivens!

Viljams Stauts bija aviokonstruktors, taču dzīvoja Detroitā. Tāpēc nav jābrīnās, ka viņš nolēma uzbūvēt savu automobili. No alumīnija izgatavoto virsbūvi pārvērtis par nesošo un Ford dzinēju V8 novietojis aizmugurē, viņš atbrīvojās no rāmja un kardāna, tādējādi iegūstot zemu grīdu un plašu salonu. Tā radās pasaulē pirmais minivens!

LegendIr acīm redzams, ka dizainu caurstrāvo aviomotīvi. Vienapjoma virsbūve un apsegtie riteņi ir fantastisks risinājums. Fantastiska bija ne tikai āriene un komponējums, bet arī salons – tolaik pats plašākais: milzīgs divmetrīgs dīvāns aizmugurē, vidējā rindā grozāmi sēdekļi, atvāžams galdiņš.

Pirmais automobilis tika samontēts 1932. gadā. Otrais eksemplārs parādījās pēc diviem gadiem. Taupības nolūkā virsbūve bija no tērauda. Stauts sapņoja par mašīnas ražošanu mazās sērijās, bet par to prasīja 5000 dolārus (luksa Crysler cenu). Stout Engineering Laboratories izlaida kopskaitā deviņus automobiļus Scarab. Bet 1946. gadā tika izlaista desmitā  Scarab. Šoreiz ar oglekļa plasta virsbūvi kā modernajiem superkāriem. Līdz mūsu dienām „izdzīvojuši” tikai pieci.

Īso, pludlīnijas priekšgalu un uz aizmuguri sašaurināto pakaļgalu tolaik uzskatīja par kroplīgu. Lai gan var teikt, ka Stout Scarab kļuva par mikroautobusu priekšteci. Pasaulē pirmais minivens Stout Scarab tika uzskatīts par futūristisku, taču smalki izstrādātais priekšgals kļuva par art deco stila simbolu.

LegendAC Shelby Cobra 427. 1965

Agresīvs zvērs

Pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados britu autoražošanas kompānija AC Cars, kas automobiļus montēja jau kopš 1904. gada, izlaida elegantus divvietīgus automobiļus Асе. Amerikāņu autobraucējs Kerols Šelbijs, piedaloties sacensībās Eiropā, pievērsa uzmanību Асе potenciālam. Tiesa, vājā vieta bija dzinējs. Viņš izdomāja, ka varētu izmantot Ford dzinēju V8 ar 4,2 litru tilpumu.

Ražošana tika uzsākta 1962. gadā. АС automobiļus montēja un kuģos nogādāja uz Losandželosu (ASV), kur Šelbijs pabeidza montāžu un regulēšanu. Līdz brīdim, kad Ford dzinēju modificēja līdz 4681 kubikcentimetra apjomam un 271 zirgspēka jaudai, bija uzbūvētas 75 šādas modeļa АС Cobra Mark I mašīnas. Ar minēto dzinēju mašīnas Cobra Mk II apgādāja jau 1963. gadā (tika izlaisti kopskaitā 500 šā modeļa eksemplāri). Un tieši pateicoties šim dzinējam, Cobra uzvarēja sacensībās Amerikas Savienotajās Valstīs un visā pasaulē.

Ford 1965. gadā iepazīstināja ar jauno 6997 kubikcentimetru jaudas dzinēju V8, kam drīz tika ierādīta vieta zem motora pārsega automobilī, ko nosauca par AC Shelby Cobra 427. Dzinēja jauda bija 425 zirgspēki, un tas sasniedza 6000 apgriezienus minūtē. Tāpēc bija nepieciešama nopietna šasijas modifikācija un četrpakāpju mehāniskā transmisija. Mašīna jau bija ieguvusi jaunus milzīgus riteņu diskus, platas arkas virs riteņiem, ventilācijas atveres priekšējos paneļos un vienas plankas režģi. Auto, kas sākotnēji tika veidots kā eleganta, samērā vienkārša sporta mašīna, kļuva par īstu agresīvu superkāru. Automobilis AC Shelby Cobra 427 100 km/st sasniedza 4,5 sekundēs, attīstot maksimālo ātrumu 290 km/st.

Legend

Leģenda: Detroit Electric, Mercedes-Benz 540K Special Roadster

0
Legend
Detroit Electric

Detroit Electric. 1907

Detroit Electric ir kompānijas Anderson Carriage Company kopš 1907. gada Detroitā ražoto elektromobiļu zīmols. Ar vienreiz uzlādētiem svina un skābes akumulatoriem elektromobilis varēja nobraukt 130 km un attīstīja maksimālo ātrumu 32 kilometri stundā. Ar to XX gadsimta sākumā mašīnas ekspluatācijai pilsētas apstākļos pietika.

Pārdošanas maksimumu kompānija sasniedza XX gadsimta otrajā desmitgadē, kad tika realizēti 1000 līdz 2000 elektromobiļu gadā. Labu noietu veicināja augstā benzīna cena Pirmā pasaules kara laikā.

1918. gadā virsbūvju un elektrisko komponentu ražošanu sadalīja, un līdz ar to kompānija tika pārdēvēta par The Detroit Electric Car Company.

Savukārt divdesmitajos gados pārdošanas apjoms saruka, jo bija pazeminājušās ar iekšdedzes dzinēju aprīkoto automobiļu cenas.

Par Detroit Electric elektromobiļu lietotājiem kļuva tādas personības kā Tomass Edisons, Džons Rokfellers, Henrija Forda sieva Klāra Forda.

Legend

Mercedes-Benz 540K Special Roadster. 1937

Pirmais automobilis no sērijas „K” (apzīmē kompresoru) – Mercedes-Benz 380K publikai tika demonstrēts Berlīnes autosalonā 1933. gadā. Bet 1934. gadā parādījās modelis Mercedes-Benz 500K, 1936. gadā – Mercedes-Benz 540K. Visu modeļu pamatā bija izturīgs tērauda lonžerona rāmis, astoņcilindru dzinējs ar kompresoru un neatkarīga visu riteņu atsperu uzkare. Dzinēja tilpums trīs gadus laikā palielinājās no 3796 līdz 5401 cm3, bet jauda (ar ieslēgtu kompresoru) pieauga no 120 līdz 180 zirgspēkiem. Automobilis Mercedes-Benz 540K bija apgādāts ar četrpakāpju pārnesumkārbu un sasniedza maksimālo ātrumu 170 km/st.

LegendKatrs no 1936. līdz 1939. gadam uzbūvētais sērijas 540K automobilis tika montēts individuāli. Daudziem automobiļiem bija pasaules labākajās darbnīcās pasūtītas virsbūves, bet lielāko daļu izgatavoja Mercedes-Benz rūpnīcās. Pie šādām mašīnām pieder arī 1937. gadā izlaistais Mercedes-Benz 540K Special Roadster.

Šim automobilim bija neparasts dizains. Dzinējs bija uzmontēts aiz priekšējās ass, tāpēc motora pārsegs bija neiedomājami garš. Priekšējos spārnus veidoja plati noapaļoti metāla paneļi, kas stiepās līdz slīpajai aizmugures sekcijai.

LegendFord Skyliner. 1957

Par pirmo automobili ar nolaižamu jumtu kļuva Ford Skyliner. Tas parādījās 1957. gadā. Minūtes laikā nelielais automobilis ar normālu metāla virsu varēja pārvērsties par vaļēju mašīnu. Un tas bija nevis atsevišķs eksperimentāls paraugs, bet gan sērijveida mašīna, kuru tuvākajā Ford pārstāvniecībā bija iespējams iegādāties par 2 942 dolāriem.

Ar jumta nolaišanas agregātu bija apgādāts modelis Ford no sērijas Fairlane. Metāla virsu bagāžniekā ievietot neizdevās uzreiz – vispirms vajadzēja izgatavot lokāmu priekšējo daļu. Kad tas bija izdarīts, pašu funkciju veica neliels elektromotors, kas bija paslēpts zem griestu apšuvuma kopā ar mehāniskās vilces sistēmu un leņķa gliemežpārvadu. Jumta „noslēpšanas” mehānismam bija diezgan sarežģīta kinētika un sazarota elektroshēma: 3 galvenie elektrodzinēji, 4 nelieli motoriņi, ar kuru palīdzību paceltā virsa tika piestiprināta virsbūvei, 10 gala slēdži un 10 spēka releji.

Mašīnas garums bija 5,4 metri, masa – 2 tonnas. Protams, šādam brīnumam bija vajadzīgs attiecīgs dzinējs. Skyliner vajadzībām 1957. gadā tika piedāvāti četri: 272-cid V8 (190 ZS), 292-cid V8 (212 ZS), 312-cid V8 (245 ZS) un 312-cid V8 ar diviem četrkameru karburatoriem (270 ZS). Transmisija bija vai nu trīspakāpju mehāniskā, vai divpakāpju automātiskā Fordomatic. Turklāt standarta komplektācijā ietilpa stūres hidropastiprinātājs, kruīza kontrole, logu pacēlāji un daudz citu sīkumu, kas ērtai ceļošanai tik ļoti nepieciešami jauniem temperamentīgiem puišiem, kas meklē jaunas temperamentīgas meitenes.

LegendDe Tomaso Pantera. 1974

Kompānija De Tomaso itāļu sporta automobiļu ražotājiem pievienojās 1962. gadā. Tāpat kā Ferrari tā atradās Modenē.

Korporācija Ford 60. gadu sākumā mēģināja pārņemt kompāniju Ferrari, lai ar itāļu autobūvētāju palīdzību iekļūtu sacīkšu mašīnu pasaulē un varētu ražot sērijas GT mašīnas. Pēc tam kad darījums izjuka, Ford sāka izlaist slaveno sacīkšu automobili GT40, pēc tam piedāvāja kompānijai De Tomaso palīdzību tās sporta automobiļu ražošanas procesa modernizēšanā.

Ford 1970. gadā iegādājās 84 procentus no kompānijas De Tomaso, paziņoja par saviem plāniem ražot mašīnas un sāka tos īstenot, izlaižot modeli Pantera, kas bija apgādāts ar Austrālijas uzņēmuma Ford 351 Cleveland dzinēju V8 un neparastu virsbūvi, kuras izliekumus projektējis Toms Tžārda no   Ghia.

Automobilis Pantera kļuva par atradumu klientiem ar nelielu rocību. Šī mašīna, kurai bija dzinējs ar 350 zirgspēku jaudu, 5,5 sekundēs kāpināja ātrumu līdz 100 kilometriem stundā, tās maksimālais ātrums bija 260 km/st, tā maksāja tikai 9 995 dolāru – divas reizes lētāk kā Maserati un trešdaļu no Ferrari Daytona cenas. Šo variantu Savienotajās Valstīs pārdeva ar Lincoln-Mercury dīleru starpniecību.

Tā kā bija sagaidāms, ka 1975. gadā likumos tiks noteiktas stingrākas prasības attiecībā uz automobiļu izplūdes gāzu toksiskumu, kompānija Ford 1974. gadā izbeidza modeļa Pantera importu Savienotajās Valstīs un tiesības uz šo mašīnu nodeva De Tomaso, kas turpināja ražot tās modifikāciju līdz pat 1990. gadam. Tika izlaisti kopskaitā aptuveni 10 000 automobiļi, turklāt daži speciāli Amerikas tirgum.

Legend