Grupa A’Studio: trīsdesmit gadu uz viļņa

0
38
AStudio

Ekskluzīva intervija

Teksts: Jevgenija Šafraneka

Skaistā un talantīgā dziedātāja Ketija Topurija uz krievu popmūzikas skatuves parādījās kā svaiga vēsma, nē, drīzāk gan uzbrāzās kā varena vētra ar savu gruzīnisko temperamentu un sievišķīgo burvību. Momentāni savaldzināja pat viesīkstējušākos skeptiķus un ar savu pozitīvo attieksmi, jaunību, smaidu un mīlestību pret dzīvi palīdzēja grupai A`Studio atgūt jaunu elpu.

Šovasar grupa viesojās Latvijā un kocertzālē Dzintari iepazīstināja publiku ar savām jaunajām dziesmām un hitiem. Bet tādu šim kolektīvam gadu desmitiem garās radošās karjeras laikā ir sakrājies gana daudz.

Pirms muzikālā šova mēs tikāmies ar grupas dalībniekiem – pašu Ketiju, Vladimiru Miklošiču un Baigali Serkebajevu –, lai parunātos ne tikai par mūziku, bet arī “par dzīvi”.

AStudio
A’Studio

J.Š.: Jūs uz Maskavu atbraucāt no Tbilisi. Vai atceraties savas pirmās emocijas pēc tam, kad bijāt sapratusi: es esmu šeit un uz ilgu laiku?

Ketija: Es zināju, ka tas nebūs viegli, un jau laikus gatavojos aukstajām ziemām, pelēkajām debesīm un mūžīgajiem sastrēgumiem. Izturēju visu! Pāris pirmajos gados man vispār nebija māju sajūtas, šķita, ka esmu mūžīgās viesizrādēs. Bet pēc tam… es iemīlēju šo pilsētu. Tagad vairs nespēju iedomāties sevi bez Maskavas.

J.Š.: Vai nebija grūti iedzīvoties vīriešu kolektīvā, turklāt tādā, kam jau bija sava vēsture, savas leģendas, savs, tā sakot, tusiņš?

Ketija: Protams, es domāju par to, ka iekļauties kolektīvā, kas jau ir gatavs, ir saspēlējies, būs grūti. Viņiem ir savi likumi, savi uzskati. Kur nu vēl vecuma starpība. Taču īstenībā nemaz nebija grūti un visas bažas izrādījāsveltīgas – puiši mani burtiski uzreiz pieņēma.

J.Š.: Pēc personiskās pieredzes zinu, ka sievietei ar nenormētu darba režīmu ir ļoti grūti būt labai mātei un sievai pašas ģimenē: aizlido, atlido, aizej, pārnāc vai arī… nepārnāc, prātā vienmēr jauni projekti. Kā izdodas saglabāt saskaņu ģimenē? Ja vispār izdodas…

Ketija: Darbs notiek galvenokārt vakarā, kad meitiņa jau guļ. Ja nepieciešams doties viesizrādēs, tad parasti ne ilgāk kā uz diennakti. Tā ka no savas mazulītes es gandrīz nekad nešķiros.

J.Š.: Kāda iepazīšanās ir krasi mainījusi jūsu dzīvi?

Ketija: Krasi mainīt dzīvi var vienīgi iepazīšanās ar sevi pašu. Ieskatīšanās sevī, apjēgšana, kā mainās tavi dzīves principi, vērtības, prioritātes. Bieži vien tieši šāda pašanalīze atstāj visspēcīgāko iespaidu!

J.Š.: Dzirdēts, ka jums nepatīkot skaisti vīrieši. Neuzticaties viņiem?

Ketija: Skaistums man nav pirmajā vietā. Tas taču negarantē, ka cilvēks ir interesants, gudrs vai veiksmīgs. Ir arī svarīgākas īpašības par skaistumu. Taču, ja nāk komplektā ar skaistumu… tas gan mums ļoti patīk (smejas).

J.Š.: Jebkurš cilvēks labprāt mēdz sevi palutināt. Bez kā jūs nevarat iztikt, no kā nespējat atteikties? Kūciņa, jaunas krosenes, silta jūra?

Ketija: Šai ziņā viss ir ļoti vienkārši: jūra, draugi un Tbilisi.

J.Š.: Psihologa izglītība noder? Vai reizēm negribas gudri parunāt? Pamācīt draudzenes?

Ketija: Par psiholoģi gribēju kļūt 17 gadu vecumā – cerēju atrast atbildes uz saviem jautājumiem. Taču par visīstāko psiholoģijas stundu ir kļuvusi pati dzīve, mana profesija un cilvēki, kas ir visapkārt. Man patīk vērot, analizēt, salīdzināt. Bieži vien mēs ar kolēģiem gluži vienkārši sēžam un runājamies par to, kas notiek ar cilvēkiem,

AStudio
Ketija Topurija

kā viņi mainās.

J.Š.: Reiz jūs teicāt, ka neesot māņticīga, bet tad, kad vajadzēja izvēlēties bērnam

vārdu, tomēr negribējāt viņu nosaukt ne vecmāmiņām, ne citām radiniecēm par godu, lai jūsu meita neatkārtotu attiecīgo likteni. Tātad kaut kam “ticat”, bet kaut kam “neticat”? Kas tā par sievišķīgu nepastāvību?

Ketija: Viss, kas saistīts ar cilvēka vārdu, ir nevis māņticība, bet vesela zinātne. Māņticība ir tad, kad melns kaķis pār ceļu pārskrien. Man šie jēdzieni ir absolūti šķirami. Ja jau runa ir par vārda izvēli, tad sākumā es gribēju meitu nosaukt par Lilu. Taču mana vīra reliģijā šim vārdam nav sevišķi labs konteksts. Tāpēc nolēmām izvēlēties citu vārdu. Man jauks šķita vārds “Līvija”, bet gribējās, lai būtu garāks. Tā nu vienojāmies par Olīviju.

J.Š.: Ideāls rīts?

Ketija: Kad nekur nav jāiet!

J.Š.: Bet zvaigžņu slimība? Vai jau pārciesta?

Ketija: Zvaigžņu slimība piemeklē tos, kuriem negaidot, kā sniegs uz galvas uzkritusi popularitāte, slava un kuri nezina, ko ar to darīt. Ar mani ir citādi. Es jau kopš bērnības dzīvoju mūzikā, 10 gadu vecumā Gruzijā jau biju pazīstama. Tā es augu un citādu dzīvi nepazīstu. Pats galvenais ir popularitāti cienīt, nevis izmantot.

J.Š.: Popularitāte un atpazīstamība traucē vai sagādā prieku?

Ketija: Reizēm, protams, gribas, lai neviens tevi nepazīst, palikt vienatnē ar sevi, mierīgi pastaigāt pa parku klusumā. Reizēm nemaz negribas smaidīt, bet vajag. Tāds nu ir publisku personu liktenis. Tomēr daudz vairāk ir plusu! Popularitāte taču paver ārkārtīgi plašas iespējas realizēt sevi.

J.Š.: Ar ko jums ir saistītas vispozitīvākās emocijas?

Ketija: Vispozitīvākās emocijas smeļos pilsētās, kas ir pie jūras. Ierodoties tādā pilsētā, uzreiz jūtos ļoti labi, mierīgi. Taču mājas ir Tbilisi. Lai gan arī Almati jau kļuvusi sirdij tuva. Bet vispār mana māju sajūta daudzējādā ziņā ir atkarīga no cilvēkiem. Kur ir mani radi un draugi, tur vienmēr jūtos kā mājās.

AStudio
Vladimirs Miklošičs

J.Š.: Vladimir, vai jūsu sieva nekad nav kļuvusi greizsirdīga Ketijas dēļ? Ketija taču ir tik jauna, skaista, slaida, talantīga!

Vladimirs: Nu, atļaušos aizrādīt, ka mana sieva arī ir jauna, skaista un savā ziņā talantīga. Taču pats galvenais ir mīlestība un uzticība, savstarpēja cieņa. Tāpēc nemaz nav tik svarīgi, ar kuru kopā es strādāju – Ketiju vai Andželīnu Džoliju.

J.Š.: Ja sākas jaunrades krīze vai trūkst iedvesmas, vai gluži vienkārši esat noguris, kā tiekat galā?

Vladimirs: Tas taču nav nekas neparasts, tāda jau ir tā dzīve: kritieni un pacēlumi, prieki un bēdas. Kurš tad ir teicis, ka dzīve būs viena vienīga bauda? Dabā viss ir sakārtots – dzīvība un nāve, pavasaris un rudens, nakts un diena. Kad pienāk nakts, gluži vienkārši vajag pagulēt (smaida).

J.Š.: Kādi, jūsuprāt, ir radošās profesijās strādājošu vīriešu trūkumi jeb vājie punkti? Ar ko jāsamierinās sievietei, kas savu dzīvi ir saistījusi ar mūziķi, gleznotāju, aktieri?

Vladimirs: Domāju, ka profesija nav no svara. Ir arī citas, ar ģimenes dzīvi vēl grūtāk savienojamas profesijas, piemēram, tādas kā jūrnieks, karavīrs vai ģeologs. Viss atkarīgs no tā, cik lielā mērā cilvēks ir gatavs cīnīties ar savu egoismu un mīlestība viņā ir stiprāka par šo “ismu”.

J.Š.: Vai jums nav grūti savā kolektīvā panākt vienošanos? Mēdz taču būt gan domstarpības, gan nesaprašanās, gan gluži vienkārši slikts garastāvoklis.

Vladimirs: Mūzikā prioritātes mums ir vienādas, tāpēc vienošanos panākt ir viegli. Ciktāl runa ir par raksturu atšķirībām, mēs cenšamies cits citu nevis pārtaisīt, bet gan pieņemt tādu, kāds nu kurš ir. Galu galā mēs taču esam pietiekami gudri cilvēki, lai saprastu, ka tas, kas der tev, nederēs visiem. Katram sava dzīve, savs liktenis un savi uzdevumi.

J.Š.: Vai no saviem koncertiem jums atmiņā palicis kāds pilnīgi muļķīgs gadījums, kad nācies kaut kā izlocīties?

Vladimirs: Reiz mēs uzstājāmies stepē un prožektoru gaismas pievilināto knišļu bari traucēja Ketijai dziedāt, visu laiku skrēja iekšā mutē!

J.Š.: Vladimir, bet kāda ir jūsu ideālā diena?

Vladimirs: Katra mana diena ir ideāla, pat ja tajā rodas problēmas un gadās neveiksmes. Tās visas kļūst par iekšējās izaugsmes pakāpieniem. Ja faktus pieņem tādus, kādi tie ir, tad dzīve visu laiku sagādā prieku.

AStudio
Baigali Serkebajevs

J.Š.: Baigali, jūs taču daudzus gadus tikāt uzskatīts par grupas līderi jeb dvēseli un faktiski tāds arī bijāt, bet tad nācās atkāptiesuzradās jauna zvaigzne, Ketija. Vai nebija žēl atdot priekšroku viņai?

Baigali: Jebkurā grupā un vienmēr galveno publikas uzmanību sev piesaista vokālists. Mana misija ir iekšējais darbs, organizācija, dziesmu sacerēšana, mizanscēnu veidošana, aranžēšana un tiešas palīdzības sniegšana izpildītājam, lai arī kurš tas būtu – Batirs, Polina vai Ketija.

J.Š.: Ar ko, jūsuprāt, izskaidrojama grupas veiksme un milzīgā popularitāte? Gan laiki, gan tikumi taču mainās, bet skatītāju mīlestība paliek nemainīga!

Baigali: Domāju, ka nekāda īpaša noslēpuma nav, – mēs pastāvīgi cenšamies būt aktuāli, izmantot progresīvus aranžējumus, jaunas tehnoloģijas. Pamatīga muzikālā bāze, protams, ir mana izglītība: konservatorija, klavierspēles skola. Un it īpaši tandēms ar Vladimiru Miklošiču, kas radījis un rada milzīgas tehniskās iespējas īstenot visus mūsu jaunrades plānus. Šajā sakarā noteikti jāpiemin arī mūsu studija, instrumenti, post production un vēl daudzas citas ar mūzikas industriju saistītas lietas.

J.Š.: Jūs pastāvīgi cenšaties pilnveidot savu grupu un repertuāru. Kas ir tas, kā jaunajiem kolektīviem un izpildītājiem, jūsuprāt, pietrūkst? Kāpēc zvaigznītes, tikko kā iedegušās, jau izdziest?

Baigali: Pats galvenais ir repertuārs. Daži dziedātāji parādās, ar vienu dziesmu izšauj visu pulveri un tad pazūd. Tāpēc man ir svarīgi, lai katrs hits būtu labāks par iepriekšējo. Visas dziesmas, protams, nevar būt vienādā līmenī, tomēr pateikt, kura man mīļākā, es pat pēc daudzajiem radošā darba gadiem neesmu gatavs.

J.Š.: Kurš no jaunajiem izpildītājiem, pēc jūsu domām, ir visperspektīvākais? Kas var kļūt par otru Pugačovu vai Muslimu Magomajevu?

Baigali: Nedz otru Pugačovu, nedz otru Muslimu Magomajevu pagaidām neredzu. Tādi cilvēki droši vien dzimst tikai reizi piecdesmit, varbūt pat simt gados. Bet talantīgi jaunieši ir. Tikai mūzika mainās ļoti strauji. Un jaunie dziedātāji jums vairs neasociēsies ar minēto metru vārdiem.

NO COMMENTS

LEAVE A REPLY