Vanderbilta kauss: misija izpildīta

Vanderbilt
Ralfs de Palma automobilī Mercedes (Nr. 12) seko Viljama Karlsona mašīnai (Nr. 10) Vanderbilta kausa izcīņas sacensībās. 1914

Aleksejs Aleksejevs

XIX un XX gadsimta mijā Eiropas autobūves pārākums pamatīgi aizēnoja amerikāņu autoindustriju, kas spēra tikai pirmos soļus. Laikā, kad amerikāņu automobiļu būvētājiem bija pienācis laiks mest eiropiešiem izaicinājumu, 26 gadus vecais Viljams Kisems Vanderbilts II, daudzu miljonu vērtas bagātības mantinieks un viens no pirmajiem autosacīkšu dalībniekiem, pirmo reizi Amerikā pēc eiropiešu parauga sāka rīkot starptautiskas autosacensības.

Par šā izaicinājuma simbolu kļuva 1904. gadā nodibinātais Vanderbilta 30 mārciņu smagais sudraba kauss, kura gravējumā atspoguļots Viljams Kisems Vanderbilts II vienā no izcilajiem savas dzīves brīžiem, kad viņš sasniedza ātruma rekordu 92,3 jūdzes stundā (147,7 km/st) 1904. gada 27. janvārī Daitonas pludmalē Floridā ar automobili Mercedes Simplex, kura dzinēja jauda bija 115 zirgspēki.

Sacensības par Vanderbilta kausu notika no 1904. gada līdz 1916. gadam. Viljama Kisema Vanderbilta II pēcteči 1936.–1937. gadā, 1960. gadā un no 1996. gada līdz 2007. gadam sarīkoja vēl trīs sacensību sērijas ar tādu pašu nosaukumu.

Vanderbilt
Viljams Kisems Vanderbilts II kā sacensību tiesnesis. 1905

Slavenas amerikāņu dzimtas pēctecis Viljams Kisems Vanderbilts II (1878. gada 2. marts – 1944. gada 8. janvāris) bija dzelzceļu un laikrakstu magnāta Viljama Kisema Vanderbilta I dēls, uzauga dzimtmuižās, bieži apmeklēja Eiropu, tēvam piederošās jahtās veica ceļojumus apkārt pasaulei, piedalījās autosacensībās.

Divdesmit gadu vecumā viņš 1898. gadā iegādājās savu pirmo automobili – franču trīsriteņu De Dion-Bouton. Lēngaitas elektromobilis neapmierināja jaunekļa prasības, un viņš ar vieglu roku to apmainīja pret markas Stanley tvaika automobili. Taču izrādījās, ka arī šī mašīna ir lēna un neērta. Tāpēc nenogurdināmais Viljams nopirka franču sešu zirgspēku Mors, kas attīstīja ātrumu 32 km/st.

Savukārt 1900. gada jūnijā Vanderbilts kļuva par 23 zirgspēku sacīkšu mašīnas Daimler Phoenix laimīgo īpašnieku. Bet 1902. gada martā ieguva 40 zirgspēku Mercedes Simplex, ar kuru aprīlī vienas jūdzes distancē sasniedza savu pirmo ātruma rekordu – 92,8 jūdzes stundā. Pēc tam bija arī citi ātruma rekordi.

Būdams pieredzējis burātājs, viņš piedalījās burāšanas sacensībās. Taču aizraušanās ar automobiļiem burāšanas sportu atvirzīja otrajā plānā. Vanderbilts 1902. gadā pašam piederošajā zemes gabalā sāka būvēt ceļu uz Longailendu.

Starptautiskajās sacensībās par Vanderbilta kausu, kurās pasniedza lielas naudas balvas, piedalījās labākie braucēji, bija pārstāvēti labākie automobiļi no Eiropas, tās atbalstīja nesen nodibinātā Amerikas automobiļu asociācija (AAA).

Sešas Vanderbilta kausa izcīņas sacensības, kas notika no 1904. gada līdz 1910. gadam Longailendā, kļuva par tā laika plašāko sporta notikumu. Šie visnotaļ saistošie, ļoti riskantie pasākumi pulcēja milzīgus skatītāju pūļus.

Vanderbilta kauss – 30 mārciņas smags sudraba kauss, kura gravējumā attēlots pats Viljams Kisems
Vanderbilts II vienā no izcilākajiem savas dzīves brīžiem, 1904. gada 27. janvārī, kad viņš sasniedza ātruma
rekordu – 92,3 jūdzes stundā (147,7 km/st) – Deitonas pludmalē, Floridā, ar automobili Mercedes Simplex
(dzinēja jauda – 115 zirgspēki).

Longailenda, 1904. gada 8. oktobris. Pirmās starptautiskās autosacensības Amerikā

Šīs Vanderbilta kausa izcīņas sacensības kļuva par pirmajām vērienīgajām autosacīkstēm Savienotajās Valstīs. Vanderbiltam izdevās piesaistīt pašus ātrākos XX gadsimta sākuma sacīkšu automobiļus no Eiropas. Galvu reibinošās sacensības, kas sacēla putekļu mākoņus, un skaļā rūkoņa sapulcēja daudz cilvēku, kas alka redzēt, kā amerikāņu automobiļi pārspēj eiropiešu mašīnas. Vanderbilta sapnis par sacensībām starp valstīm – lielākajām automobiļu ražotājām guva piepildījumu brīdī, kad rītausmā uz starta izbrauca 18 automobiļi, no kuriem 5 pārstāvēja ASV, 6 – Franciju, 5 – Vāciju, 2 – Itāliju.

Sacensību noteikumi bija vienkārši: automobilim, kura svars ir robežās no 400 kilogramiem līdz vienai tonnai, vajadzēja būt pilnībā uzbūvētam valstī, kuru tas pārstāv. Katra automobiļa ekipāžas sastāvā bija divi cilvēki (vadītājs un mehāniķis).

Brauciens notika pa Longailendas koplietošanas ceļiem. Trijstūrveida trase gāja cauri Džeriko, Hiksvilas un Hempstedas pilsētai. Kustība pulksteņa rādītāja virzienā sākās Vestberijā, trim garajām trasēm bija krasi pagriezieni Džeriko, Pleinedžā un Kvīnsā. Katrā sacīkšu posmā bija paredzēta apstāšanās divos kontrolpunktos, kur automobiļus pārbaudīja. Divi trases posmi ietvēra pilsētas, kur vajadzēja braukt pietiekami lēni, lai izvairītos no sadursmēm ar skatītājiem un arī iedzīvotājiem. Distances garums, izslēdzot divu kontrolpunktu posmus, bija 284,4 jūdzes, un tā sastāvēja no 10 apļiem, no kuriem katrs bija 28,44 jūdzes garš.

Vanderbilt
1904. gada sacīkšu uzvarētājs Džordžs Hīzs ar automobili Panhard (Nr. 7).

Jau pirmās sacensības izraisīja fermeru protestus: augstākās sabiedrības pārstāvji, tā sakot, izklaidēm izmanto par nodokļu maksātāju naudu būvētos ceļus. Fermeri, kuru rīcībā bija zirgu pajūgi, uztvēra automobiļus kā bagāto un dīko cilvēku izklaides rīkus. Lai gan bija vairāki likumīgi mēģinājumi nepieļaut sacensības, apgabala varas iestādes dažas dienas pirms sacīkstēm atļāva tās rīkot. Nasavas apgabala varasvīri, vēlēdamies iegūt peļņu no daudzajiem apmeklētājiem, akceptēja koplietošanas ceļu izmantošanu sacensībās.

Vestberijas koka tribīnēs starta un finiša zonā vietas ieņēma 2500 skatītāju. Desmitiem tūkstošu cilvēku visas trases garumā pulcējās bīstami tuvu trasei.

Cīņa par uzvaru izvērtās starp francūzi Albēru Klemānu, kas brauca ar automobili Clement-Bayard (12. numurs), un amerikāņu izcelsmes parīzieti Džordžu Hīzu (Panhard, 7. numurs). Sakarā ar kavēšanos remontdarbu laikā viņu apļa laiks varēja atšķirties par vairākiem desmitiem minūšu, un par līderi kļuva te viens, te otrs.

Pēc 6 stundām 56 minūtēm un 45 sekundēm no starta brīža Džordža Hīza Panhard, kura dzinēja jauda bija 90 ZS, finišu sasniedza pirmais, uzrādot vidējo ātrumu 52,2 jūdzes stundā. Pēc 1 minūtes un 26 sekundēm ieradās Albērs Klemāns, kas ieņēma otro vietu. Uzzinājusi pirmo divu uzvarētāju vārdus, publika sāka izklīst. Radās drūzma, bija apdraudētas skatītāju un braucēju dzīvības, tomēr kārtība tika atjaunota.

Vanderbilt
1904. gada sacensību otrās vietas ieguvējs franču sacīkšu braucējs Albērs Klemāns ar automobili Clement-Bayard (Nr. 12).

Par labākajiem amerikāņu braucējiem kļuva Herberts Laitls ar automobili Pope-Toledo (6. numurs) un Čārlzs Šmits ar Packard (16. numurs). Tiesa, no uzvarētāja viņi atpalika par diviem apļiem.

Autoralliju par Vanderbilta kausu Eiropas autobraucēju elite atzina par autoritatīvām sacensībām, un tās tika iekļautas starptautisko sporta notikumu globālajā kalendārā.

 Longailenda, 1905. gada 14. oktobris. Vanderbilta kausu atkal iegūst Francija

Pirmās sacensības par Vanderbilta kausu deva savu rezultātu. Sabiedrība un autorūpniecības dūži tās sāka atbalstīt. Tāpēc izdevās tajās iesaistīt pasaulslavenus braucējus un mašīnas. Laikraksti un žurnāli ar jūsmīgām atsauksmēm uzkurināja interesi par gaidāmajām 1905. gada sacīkstēm. Amerikas un Eiropas autoražotāji saprata, ka Vanderbilta kausa izcīņai līdzīgas starptautiskas sacensības piesaistīs vairāk potenciālo klientu nekā parastie izmēģinājuma braucieni.

Vanderbilt
Itāļu sacīkšu braucējs Vinčenco Lanča pie automobiļa Fiat 100 hp stūres. 1905

Atbilstoši Vanderbilta kausa izcīņas sacensību noteikumiem Ameriku 1905. gadā drīkstēja pārstāvēt ne vairāk kā pieci braucēji. Tāpēc 1905. gada 23. septembrī notika  atlases sacensības, kurās 113,2 jūdžu braucienā no 12 kandidātiem vajadzēja izraudzīties piecus.

Braucienā piedalījās vairāki amerikāņu automobiļi, to skaitā Locomobile ar 90 ZS jaudu un Pope-Toledo (60 ZS), kā arī White Steamer (40 ZS) un Christie.

Četri pretendenti nenokļuva pat līdz otrajam aplim. Pope-Toledo pilots Bērts Dinglijs, uzrādot vidējo ātrumu 56,5 jūdzes stundā un pārspējot sāncensi par 59 sekundēm, pēdējā aplī apdzina Locomobile pilotu Džo Treisiju. Komisija Vanderbilta kausa izcīņai izvēlējās divus automobiļus, kas finišēja pirmie, kā arī Christie, White Steamer un vēl vienu Pope-Toledo.

Atbildot uz 1904. gada sacensību kritiku, 1905. gada sacīkšu plānu mainīja: tika atcelti kontrolpunkti lielajās pilsētās un samazināts krasu pagriezienu skaits. Distances garums bija 283 jūdzes – apmēram tāds pats kā 1904. gadā, un to veidoja 10 apļi 28,3 jūdžu garumā katrs. Tribīnes un preses punktu pārcēla aptuveni piecas jūdzes uz rietumiem, Džeriko virzienā. Virs preses punkta bija uzstādīts divpusējs tablo, kas skatītājus informēja par sacensību gaitu.

Vanderbilt
1906. gada sacensību starts. Priekšplānā – Luija Vāgnera automobilis Darracq (Nr. 10).

Valsts pārstāvību sacensībās tāpat kā iepriekšējā gadā noteica pēc ražotājvalsts, nevis pēc automobiļa vadītāja vai īpašnieka tautības. Itāliju pārstāvēja pieci automobiļi Fiat un Itala ar dzinējiem no 90 līdz 120 ZS.

Pieci amerikāņu automobiļi stājās pretī 14 franču, vācu un itāļu mašīnām. No Francijas startēja 1904. gada uzvarētājs Džordžs Hīzs ar 120 ZS Panhard, Viktors Emerī un Luijs Vāgners stūrēja 80 ZS automobiļus Darracq,  bet 90 ZS Renault pilotēja Ferencs Šics. Franču automobili De Dietrich ar 130 ZS jaudu vadīja Arturs Direjs.

Mineolas tribīnēs sapulcējās 5 tūkstoši skatītāju, viņu vidū bija arī Viljama Kisema Vanderbilta sieva Virdžīnija. Sacensību norisei sekoja kopskaitā 100 tūkstoši cilvēku. Skatītāju skaita ziņā šīs bija vienas no visvērienīgākajām sacīkstēm Amerikā.

Vinčenco Lanča (nākamais automobiļu Lancia konstruktors) ar Fiat 100hp, par lielu gabalu izrāvies visiem priekšā, zaudēja vadību pār mašīnu un no cīņas izstājās. Pirmo un otro vietu jau otro gadu pēc kārtas ieņēma franču automobiļi.  Viktors Emerī ar Darracq sasniedza vidējo ātrumu 61,5 jūdzes stundā. Savukārt 1904. gada uzvarētājs Džordžs Hīzs šoreiz finišēja otrais, no sāncenša atpaliekot par 3 minūtēm un 42 sekundēm. Locomobile ar Džo Treisiju pie stūres pienāca trešais ar vidējo ātrumu 56,9 jūdzes stundā. Amerikāņu mašīna pirmo reizi ieņēma vietu uz starptautisko sacensību podija.

Vanderbilt
1906. gada sacensību uzvarētājs Luijs Vāgners.|

Pēc tam kad finišēja automobilis Fiat, kas pienāca ceturtais, skatītāji tāpat kā 1904. gada Vanderbilta kausa izcīņas laikā sāka izklīst. Rūpējoties par skatītāju drošību, organizatori bija spiesti sacensības apturēt. Taču to iedvesmotājs bija apmierināts. „Nekad neesmu redzējis satriecošākas, sīvākas un spraigākas sacensības. Nekad publika notiekošajam nav sekojusi tik dedzīgi,” viņš teica pēc sacensībām.

Viņa sajūsmai pievienojās arī velosipēdu un automobiļu žurnāls Cycle and Automobile Trade Journal: „Vanderbilta kausu Emerī vinnēja Francijai sacensībās, kuras var nosaukt par visizcilākajām, kādas pasaule redzējusi. Vēl nav pieredzētas šādas sacensības, kuras būtu vērojuši tik daudzi skatītāji, sacensības, kuras būtu saglabājušas skatītāju sasprindzinājumu un interesi tik ilgi, kuras būtu noritējušas tik trakā ātrumā un notikušas bez nopietniem starpgadījumiem.”

Longailenda, 1906. gada 6. oktobris. „Visdramatiskākais” Vanderbilta kauss

Spilgts sacensību popularitātes apliecinājums bija mūzikla The Vanderbilt Cup („Vanderbilta kauss”) iestudējums Brodvejā 1906. gada janvārī. Pirms 1906. gada sacensībām visiem sacensību dalībniekiem tika rezervēta vieta muzikālā teātra ložā.

Aizvadītā gada laikā atkal bija mainīts trases izvietojums. Posmam no Kvīnsas līdz Mineolai bija nepieciešama nopietna rekonstrukcija. Jaunās 29,7 jūdzes garās trases pirmās 12 jūdzes netika mainītas – tajās ietilpa Džeriko, Īstnorvīkas un Grīnvālas pagriezieni. Pārējās 17,7 jūdzes virzījās pa kalnainu apvidu ar daudziem sarežģītiem un riskantiem pagriezieniem. Tātad trasi 297 jūdžu kopgarumā veidoja 10 apļi, no kuriem katrā bija 11 pagriezieni.

Vanderbilt
Kad 1906. gada sacensību uzvarētājs franču sacīkšu braucējs Luijs Vāgners ar automobili Darracq tuvojās finišam, tiesnesis pamāja ar rūtotu karodziņu – pirmo rūtoto karodziņu autoralliju vēsturē.

Luijs Vāgners un mehāniķis Luijs Vivjē, kas sacensībās piedalījās ar 120 ZS automašīnu Darracq, bija līderi no starta līdz finišam. Iesākumā Vāgneram sekoja itāļu automobilis Itala 120hp, ko vadīja Alesandro Kaņo.

Ar 1906. gada sacensībām bija saistīti vairāki starpgadījumi. Kad Džo Treisijs ar Locomobile pabeidza savu pirmo apli, publika apgāza nožogojumu un braucējs bija spiests bremzēt. Vanderbilts ielēca savā Mercedes, lai izbrauktu apli un atbīdītu skatītājus aiz nožogojuma. Brīdī, kad 50 ZS priekšējās piedziņas zilais automobilis Christie, ko vadīja tā konstruktors Volters Kristi, veica kārtējo pagriezienu, divi tūkstoši skatītāju, nedomājot par briesmām, sadrūzmējās pie pagrieziena, lai kļūtu par iespaidīgā skata aculieciniekiem.

Viens no spilgtākajiem Vanderbilta kausa izcīņas brīžiem saistīts ar pagriezienu „Matadata”, pie kura pulcējās liels skatītāju pūlis. Siksna, kas turēja automobiļa Lorraine-Dietrich rezerves riteni, bija izstiepusies un ritenis sāka sisties pret benzīna tvertni. Mehāniķis satvēra rezerves riepu un zaudēja līdzsvaru. Veicot krasu pagriezienu un spiežot uz gāzes pedāli, franču vadītājs Arturs Dirajs ar labo roku turēja stūri, bet ar kreiso – savu palīgu.

Vanderbilt
Viljams Lutgens ar mehāniķi, savā automobilī Mercedes (Nr. 5) iepildot degvielu 1908. gada sacensībās.

Sacensību beigu daļā publika kļuva nekontrolējama, un tas noveda pie traģēdijas. Eliots Šeprads, Viljama Kisema Vanderbilta brālēns, vadīja vienu no pašiem spēcīgākajiem automobiļiem, kas piedalījās sacensībās, – franču Hotchkiss ar 130 ZS dzinēju. Sagadījās tā, ka viens no skatītājiem iznāca ārpus aizžogojuma, un Hotchkiss, kas veica sesto apli, notrieca skatītāju, kas notikuma vietā mira.

Kad Darracq tuvojās finišam, tiesnesis pamāja ar rūtotu karodziņu – pirmo rūtoto karodziņu autoralliju vēsturē.

Uzvarējušā Vāgnera Darracq vidējais ātrums 297 jūdzes garajā distancē bija 62,7 jūdzes stundā. Vinčenco Lančas vadītais Fiat 130hp finišēja otrais, no uzvarētāja atpaliekot par 3 minūtēm un 18 sekundēm. Pēc 16 sekundēm finiša taisni šķērsoja Arturs Dirajs ar automobili Lorraine-Dietrich.

Braucējs Luijs Vāgners un mehāniķis Luijs Vivjē trešo reizi pēc kārtas Vanderbilta kausa izcīņas sacensībās Francijai guva uzvaru. Vāgners šīs sacensības nosauca par visdramatiskākajām no visām, kurās viņam nācies piedalīties. Vēlāk publicētajā intervijā viņš atzinās, kādas šausmas jutis, traucoties pa trasi, kurai abās pusēs blīvējās skatītāju pūļi.

Kamēr prese jūsmoja par to, cik iespaidīgas un veiksmīgas bijušas sacensības, skatītāja bojāeja raisīja pretēju rezonansi. Bija nepieciešams pastiprināt drošības pasākumus. Kā starpgadījuma cēlonis tika minēta koplietošanas ceļu izmantošana sacensībām.

Vanderbilt
Žurnāla The Motor Way 1906. gada oktobra numura lappuse, kurā ziņots par Luija Vāgnera
ekipāžas (automobilis Darracq) uzvaru Vanderbilta kausa izcīņas sacensībās.

1906. gada oktobrī tika nodibināta Autoceļu asociācija ar Viljamu Kisemu Vanderbiltu II priekšgalā, kuru vēlāk pārveidoja par kompāniju, kas ķērās pie Amerikā pirmās specializētās autotrases būvēšanas. Tas bija viens no pirmajiem bruģētajiem autoceļiem, kam tika dots nosaukums Long Island Motor Parkway.

Longailenda, 1908. gada 24. oktobris. Vanderbilta kausa izcīņā pirmo reizi uzvar Amerika.

Sakarā ar drošības problēmām un apkārtējo zemnieku uzbrukumiem 1907. gadā sacensības nenotika.

Viljams Kisems Vanderbilts, kuram bija apnicis atvairīt fermeru un apkārtnes iedzīvotāju nemitīgos uzbrukumus, nolēma ar šo problēmu tikt galā visai radikālā veidā. Viņš gluži vienkārši Longailendas rajonā nopirka zemi un tajā ierīkoja sacīkšu trasi, kas tika nosaukta par Long Island Motor Parkway. Tagad savā privātajā teritorijā Vanderbilts varēja darīt, ko vien gribēja, nepievēršot uzmanību sacīkšu pretinieku protestiem. Un jaunajā trasē norisinājās Vanderbilt Cup izcīņa 1908. gadā.

Vanderbilt
Viens no satraucošākajiem notikumiem Vanderbilta kausa izcīņas vēsturē risinājās 1906. gadā. Siksna, kas turēja automobiļa Lorraine-Dietrich rezerves riteni, bija izstiepusies un ritenis sāka sisties pret benzīna tvertni. Mehāniķis Frenvils satvēra rezerves riepu un zaudēja līdzsvaru. Veicot krasu pagriezienu un spiežot uz gāzes pedāli, franču vadītājs Arturs Dirajs ar labo roku turēja stūri, bet ar kreiso – savu palīgu.

Šajā gadā uz starta līnijas nostājās 11 amerikāņu ekipāžas pret 6 apkalpēm no Eiropas. Starp amerikāņu pusi pārstāvošajiem automobiļiem bija Locomobile (vadītājs Džordžs Robertsons), Matheson (Luijs Ševrolē), Chadwick (Haupts) un trīs Thomas. No eiropiešu mašīnām ir vērts minēt Isotta (vadītājs Laitls), Renault (vadītājs Luiss Strengs un mehāniķis Kīns), Mercedes ar 120 ZS dzinēju (Lutgens un Straikers).

Tūlīt pēc starta signāla par līderi izvirzījās Robertsona Locomobile. Taču ceturtajā aplī par līderiem kļuva Chadwick, Isotta un Mercedes. Pēc tam Robertsons ātrumu kāpināja, panāca sāncenšus un izvirzījās par līderi.

Chadwick izgāja no ierindas, bet uz priekšu traucās Isotta. Nākamajos 90 kilometros iedegās cīņa starp Locomobile un Isotta. Pēdējā aplī straujā pagriezienā Locomobile zaudēja riteni. Trakā tempā tika pielikts jauns. Džordžs Robertsons, jūtot, ka uzvara izslīd no rokām, izmisīgi drāzās uz priekšu. Pēdējās 18 jūdzēs tika attīstīts galvu reibinošs ātrums. Visa piesardzība bija aizmirsta, publika trakoja. Džordža Robertsona Locomobile finišēja pirmais. Beidzot kausu ieguva Amerika. Tika sasniegts jauns ātruma rekords – 64,3 jūdzes stundā 258 jūdžu distancē.

Vanderbilt
Sacensību uzvarētājs Džordžs Robertsons ar Vanderbilta kausu. 1908

Longailenda, 1909. gada 30. oktobris. Uz Vanderbilta kausa izcīņas starta līnijas – sērijveida automobiļi. 

Eiropā un Amerikā 1909. gadā sāka rīkot sērijveida automobiļu sacensības. Tās veicināja autorūpniecības attīstība un pieaugošais pieprasījums pēc automobiļiem. No sensacionāla ātruma iemiesojuma automobilis bija kļuvis par praktisku un ērtu lietu. Arvien lielākai iedzīvotāju daļai automobiļi bija nepieciešami biznesa vajadzībām un ērtībai. Sērijveida automobiļu sacensības atspoguļoja sociālās pārmaiņas un praktisko pieeju autobūvei, un Vanderbilta kausa izcīņa 1909. gadā kļuva par šīs tendences atspulgu.

Šajā gadā par sacensību uzvarētāju kļuva nesatricināmi mierīgais un nosvērtais Garijs Grants ar automobili Alco. Viņš nekad nepaļāvās uz ātrumu vien un kausa izcīņā uzvarēja tāpēc, ka nelokāmi ievēroja pārdomātu plānu, kas bija vērsts uz uzvaru.

Vanderbilt
Luijs Ševrolē ar automobili Buick pirms starta 1910. gada sacensībās.

225 jūdžu (no 278) distancē par līderi izvirzījās arī Chalmers (vadītājs Billijs Knipers). Taču Grants apsteidza vispirms Pārkera Fiat, bet pēc tam arī  Chalmers. Finišā viņš uzrādīja vidējo ātrumu 62,8 jūdzes stundā 278 jūdžu distancē.

Longailenda, 1910. gada 1. oktobris. Vanderbilta kauss atvadās no Longailendas.

Šajās sacensībās piedalījās jau 26 amerikāņu mašīnas un vairāki desmiti ārzemju automobiļu. Bija sapulcējies milzīgs pūlis – aptuveni 300 tūkstoši cilvēku.

Atkal, pateicoties nesatricināmajam mierīgumam, uzvarēja Garijs Grants, kas brauca gluži kā pēc saraksta, atstājot aiz sevis sāncenšus – Buick (vadītājs Luijs Ševrolē), Marmon (Dousons) un National (Eitkens). Pie zemes pieplakušais Alco finišēja, Marmon apsteidzot par piecām jūdzēm. Marmon atpalika par 25 sekundēm. Granta vidējais ātrums bija 65,1 jūdze stundā. Ņemot vērā sāncenšu presingu un skatītāju daudzumu, tas bija liels sasniegums.

Pēc tam sacensības Longailendā kļuva par vēstures notikumu. Kauss devās ceļojumā pa Ameriku.

Vanderbilt
1910. gada sacensību starts.

Savanna (Džordžija), 1911. gada 27. novembris. Jauns posms.

Vanderbilta kauss 1911. gadā no Longailendas aizceļoja, un līdz pat 1916. gadam sacensības par šo kausu kļuva par ASV Grand Prix izcīņas savdabīgu prologu un notika 2-3 dienas agrāk.

Nākamās sacensības par Vanderbilta kausu tika rīkotas Savannā (Džordzijas štats) 1911. gada novembrī. Tajās startēja tikai 14 komandas. Daži autoražotāji, arī  Alco, sacensības pameta, lai visus līdzekļus ieguldītu ražošanā. National un Simplex bija starp tiem ražotājiem, kas vēlējās sacensībās pa ovālu trasi piesaistīt sev uzmanību.

ASV braucēji sacensībās piedalījās ar pilnveidotiem amerikāņu modeļiem, kuru dzinēja tilpums bija nepilnas 600 kubikcollas. Ralfs Malfords un Garijs Grants sniegbaltos kombinezonos brauca ar Lozier, kura jauda bija 51 ZS. Ražotājus no Eiropas pārstāvēja divi automobiļi Mercedes  un viens Fiat.

Vanderbilt
1910. gada sacensību uzvarētājs Garijs Grants automobilī Alco.

Iesākumā Granta Lozier brauca pirmais, traucoties cauri 100 tūkstošu cilvēku pūlim. Bet Ralfa de Palmas  Fiat uzņēma lielāku ātrumu un apdzina Lozier un Marmon. De Palma, noturot ātrumu 77 jūdzes stundā, saglabāja līdera pozīcijas.

Sacīkšu automobiļu riepas tolaik ātri nodila pat uz ceļa ar teicamu segumu. Sacīkšu laikā Ralfs de Palma zaudēja divas minūtes divu riepu nomaiņai, un viņu apsteidza Malfords ar Lozier.

Publika burtiski trakoja, kad Ralfa Malforda Lozier finišēja, apsteidzot Fiat un gandrīz par 10 minūtēm – Mercedes. Granta Lozier pienāca ceturtais, tam sekoja Pope-Hartford.

Pārvarot distanci ar gandrīz nemainīgu ātrumu un mainot riteņus, Malfords 291 jūdzi veica ar vidējo ātrumu 74,07 jūdzes stundā, no pasaules rekorda atpaliekot tikai par dažiem desmitiem sekunžu.

Vanderbilt
1911. gada sacensību uzvarētājs Ralfs Malfords automobilī Lozier (Nr. 8).

Interesanti ir tas, ka amerikāņu sērijveida mašīnas uzvarēja pašus jaudīgākos Eiropas sacīkšu automobiļus. Tā, piemēram, automobilis Lozier bija sērijveida modelis, kuru jau piegādāja tirgum. Sērijveidā tika izgatavoti spārni, dzinējs, transmisija, uzkare, stūres mehānisms un bremžu sistēma.

Interese par Vanderbilta kausu zudusi.

Un tomēr autobūvētāju interese par sacensībām bija zudusi, sacensības nesaņēma pienācīgu atbalstu un finansējumu. Pēdējās četrās sacīkstēs atkal uzvarēja automobiļi no Eiropas. Tā, piemēram, 1912. gada oktobrī Milvoki pirmo vietu ieguva Mercedes ar  Ralfu de Palmu pie stūres.

Vanderbilt
Ralfs Malfords automobilī Lozier (Nr. 8). 1911

Santamonika, 1914. gada 26. februāris. Devītā Vanderbilta kausa izcīņa.

Janvāra sākumā kļuva zināms, ka Vanderbilta kausa un ASV Grand Prix izcīņa – abas tandēmā rīkotās sacensības notiks Losandželosas priekšpilsētā Santamonikā. Pirmās sacensības sankcionējis Amerikas Automobiļu klubs, otrās – Amerikas Automobiļu asociācija. Pirmajās piedalīsies automobiļi, kuru dzinēja tilpums ir līdz 600 kubikcollām, otrajās – ierobežojumu nav. Tām vajadzēja notikt attiecīgi 21. un 23. februārī, bet spēcīgā lietus dēļ sacensības pārcēla uz 26. un 28. februāri.

Favorīts Garijs Grants, kas divas reizes sacīkstēs bija uzvarējis, ar automobili Isotta-Fraschini startēja pirmais, taču dzinēja bojājuma dēļ bija spiests izstāties.

Vanderbilt
Viljams Kisems Vanderbilts ar Gariju Grantu pie Isotta-Fraschini stūres pirms starta 1914. gada sacensībās.

Notika arī avārija – zīmīgā vietā, krasā pagriezienā uz Nevadas avēniju. Tajā iekļuva nākamais  Grand Prix uzvarētājs Edijs Pullens. Divas dienas vēlāk tajā pašā vietā apgāzās Sunbeam ar Džeimsu Markīzu. Braucējs un mehāniķis vairākus mēnešus atradās uz dzīvības un nāves robežas un slimnīcu atstāja tikai pēc gada. Savukārt avārijas vietu tūdaļ sāka dēvēt par nāves pagriezienu.

Lai gan starts nebija kopīgs, aci pret aci nācās cīkstēties Ralfam de Palmam ar automobili Mercedes un Bārnijam Oldfīldam ar Mercer. Taču Oldfīldam  riteņa nomaiņas dēļ vajadzēja apstāties, bet de Palma 300 jūdžu distanci pārvarēja bez apstāšanās 3 stundās 53 minūtēs un uzvarēja otro reizi. Savu uzvaru šajā sacīkstē Ralfs de Palma nosauca par pašu nozīmīgāko, jo tā tika gūta cīniņā ar principiālu pretinieku Bārnija Oldfīlda personā.

Vanderbilt
1914. gada sacensībās krasā Nevadas avēnijas pagriezienā Edija Pullena mašīnai nokrita ritenis.

Vanderbilta kauss. Uzdevums izpildīts

1915. gada martā Sanfrancisko uzvarēja Dario Resta ar automobili Peugeot. 1916. gada oktobrī Santamonikā arī pirmais bija Dario Resta ar automobili Peugeot.

Vienā no intervijām Vanderbilts atzinās: “Būdams daudzu sacensību aculiecinieks, esmu pārliecinājies par to, ka Eiropas automobiļi ir spēcīgi un par kādiem pieciem gadiem pastāvīgi apsteidz amerikāņu mašīnas. Mūsu autoražotāji daudz ieguva no tā, ka mūsu zemē, Longailendā, vairākus gadus notika ārzemju mašīnu sacensības. Pēc tam kad sacensības sāka rīkot Savannā, Milvoki un Santamonikā kauss agrāko nozīmi zaudēja. Vanderbilta kausa izcīņas uzdevums ir izpildīts. Pienācis īstais brīdis tās izbeigt.”

Pārtapšana par daudzposmu čempionātu.

Vanderbilta kausa izcīņu un vairāk nekā desmit autorallijus 1916. gadā apvienoja vienā daudzposmu čempionātā (pirmo reizi pasaulē!). Autoralliju rīkošana ASV 1917. gadā tika izbeigta un atjaunojās tikai 1936. gadā.

Vanderbilta radinieks Džordžs Vašingtons Vanderbilts mēģināja atjaunot sacensības, tāpēc Longailendā uzbūvēja trasi un rīkoja autorallijus, kuros piedalījās automobiļi no Amerikas un Eiropas. Taču par sacensībām nebija intereses, amerikāņu mašīnas nespēja konkurēt ar mašīnām no Eiropas, un sacensības izbeidza.

Vanderbilt
1914. gada sacensību uzvarētāja Ralfa de Palmas finišs ar automobili Mercedes (Nr. 12).

Vēl vienu mēģinājumu atjaunot Vanderbilta kausa izcīņu  1960. gadā izdarījaVanderbiltu dzimtas pēctecis Korneliuss Vanderbilts.

Sacensībām par Vanderbilta kausu bija milzīga nozīmē amerikāņu autorūpniecības un autoceļu attīstībā. Tās lika pamatus vērienīgiem autorallijiem, kas pārmantoja pirmo sacīkšu garu un dramatismu. Tās sagādāja Amerikai globālu slavu autosporta pasaulē un veicināja nacionālās autorūpniecības attīstību.

Jāatzīmē, ka īstais Vanderbilta kauss tagad glabājas Smitsona institūtā (ASV).