Delahaye: haute couture automobiļi

Delahaye

Aleksandrs Ivanovs

Šī franču marka pastāvēja 60 gadus un kļuva slavena tikai savas vēstures otrajā pusē. Tieši tolaik automobiļu virsbūves izgatavoja labākie ateljē, kas katru mašīnu pārvērta par īstu mākslas darbu. Tāpēc par automobiļiem Delahaye teic, ka tie ir elegances virsotne, pati pilnība. Markas vēstures aizsācējs ir Emīls Delaē.

Delahaye
Emīls Delaē

Emīls Delaē dzimis 1843. gadā Francijas pilsētā Tūrā. 1859. gadā viņš iestājās Anžē Impēriskajā mākslas un amatu skolā, ko pabeidza 1863. gadā, saņēmis inženiera diplomu. Pēc tam aizbrauca uz Beļģiju, kur strādāja Briseles firmā Cail & Cie, kas ražoja vilcienu sastāvus. 1870. gadā viņš atgriezās dzimtenē: franču–prūšu kara laikā tika iesaukts par inženieri ziemeļrietumu frontē. 1873. gadā apprecējās un pārcēlās uz dzimto pilsētu Tūru. 1878. gadā Emīls kļuva par Luija Žiljēna Bretona rūpnīcas vadītāju. Šis uzņēmums ražoja lauksaimniecības instrumentus, kā arī izgatavoja keramikas flīzes un ķieģeļus. Pēc gada šo firmu no darba devēja atpirka un tai deva nosaukumu Em.Delahaye et Cie.

Delahaye
Type 2 Phaeton. 1899
Delahaye
Type 2 Wagonette. 1900

Astoņdesmito gadu vidū Emīls noorganizēja tvaika agregātu ražošanu. Bet, uzzinājis par iekšdedzes dzinējiem, 1888. gadā uzbūvēja savu pirmo šādu dzinēju. Pēc gada tas Vispasaules izstādē Parīzē ieguva zelta medaļu un naudas balvu.

1890. gadā, uzzinājis par Karla Benca un Gotlība Daimlera kustīgajām ekipāžām, francūzis aizrāvās ar analoģisku aprātu būvniecību. Taču pirmās franču mašīnas tika montētas pēc vācu licencēm. Tikai pēc četriem gadiem parādījās automobilis, kas simtprocentīgi bija “francūzis”, – Delahaye Type 1. Tas gan tika būvēts, tomēr atskatoties uz vācu Benz Victoria. Automobiļa virsbūve atradās uz cauruļrāmja, divcilindru, 2,5 litru dzinējs bija novietots virsbūves aizmugures daļā, pārnesumkārbai bija divas pakāpes. Tā ar siksnas palīdzību darbināja aizmugures riteņus. No inovatīviem momentiem bija elektriskā aizdedze.

Delahaye
Type 2 Phaeton. 1901
Delahaye
Type 32 Farcot. 1908

1890. gada decembrī Parīzē notika velosipēdu un automobiļu izstāde Salon des Cycles et Automobiles. Lai cik dīvaini tas šķistu, izstādē mašīnu nebija daudz: Panhard-Levassor demonstrēja automobiļus, sākot ar faetonu un beidzot ar ātrās palīdzības karietēm, La Societe Gladiateur rādīja savus triciklus, De Dion-Bouton – tvaika mašīnu un triciklu ar iekšdedzes dzinēju. “Visbagātākais” bija firmas Peugeot stends, pa vienai mašīnai bija atvedušas kompānijas Lepape, Roger, Loyal un tolaik nevienam nezināmais Delahaye no Tūras.

Īpašas intereses par jaunpienācēja automobiļiem nebija. Tad Delaē nolēma savas mašīnas izvirzīt 1896. gadā notikušajām sacensībām Parīze–Marseļa–Parīze 1600 kilometru garumā. Delaē sagatavoja divas mašīnas: vienu sev, otru – Ernestam Arkdakonam. No 13 mašīnām, kas piedalījās sacensībās, Arkdakons ar vidējo ātrumu 22 kilometri stundā finišēja sestais, pats Delaē – astotais. Fakts, ka mašīnas nelūza un nonāca līdz galam, tika pamanīts: automobiļus sāka pirkt.

Delahaye
Type 37 9CV. 1905
Delahaye
Type 58 20CV. 1911

Darbs veicās, un Emīls Delaē 1898. gadā paplašināja ražošanas jaudu uz jauno paziņu – ar viņa mašīnu braucošā Žorža Morāna un pusbrāļa Leona Demarē firmas rēķina.

Vienlaikus par rūpnīcas direktoru kļuva Šarls Veifenbahs, ko visi sauca par “Šarla kungu”. Etniskais vācietis bija tiešs, precīzs un stingrs. Tieši tolaik sāka montēt vienādas konstrukcijas mašīnas: Type 2 6/8 CV ar 2,6 litru dzinēju un viencilindra modeli Туре 06 CV ar motora tilpumu 1,4 litri. Dzinējiem bija šķidrā dzesēšana, trīspakāpju pārnesumkārba, taču siksnas piedziņa saglabājās. Līdztekus vieglajiem automobiļiem pēc vācu Daimler-Motoren-Gesellschaft licences tika ražotas divcilindru kravas mašīnas.

Delahaye
Type 87 10CV. 1921

1899. gadā tika uzbūvēti jau 600 automobiļi. Pēc diviem gadiem smagi slimais Emīls Delaē devās uz Rivjēru, atstājot kompāniju savu kompanjonu Žorža Morāna un Leona Demarē pārziņā. Firma tika pārdēvēta par Société des Automobiles Delahaye, bet par galveno konstruktoru sāka strādāt Amadejs Varlē.

1902. gadā Varlē konstruēja automobili Тype 10В, kuram motors atradās priekšgalā. Zem motora pārsega bija jauns divcilindru, 2,2 litru, 14 ZS dzinējs. Tam bija trīspakāpju pārnesumkārba, bet siksnu nomainījusi ķēdes piedziņa. Mašīna tika vadīta nevis ar svirām, bet ar apaļu stūri.

Delahaye
Type 87 10CV. 1925
Delahaye
Type 94 10CV. 1925

1903. gadā parādījās Туре 13В 24/27 CV ar četrcilindru, 4,4 litru dzinēju, bet vēl pēc gada jaudīgāka versija Туре 21 28 СV ar 4,9 litru motoru, kas spēja attīstīt ātrumu 95 kilometri stundā. Tika montēts arī Туре 15В ar divcilindru, 2,7 litru motoru.

1905. gadā parādījās modelis Туре 37 9 CV ar četrcilindru, 1,2 litru motoru. Tieši tolaik Spānijas karalim Alfonso XIII tika samontēts modelis Туре 45/60 CV ar 8 litru motoru.

Tajā pašā gadā no Rivjēras pienāca skumja ziņa: miris Emīls Delaē, kas tiešā veidā firmu nevadīja, taču deva gudrus padomus, tāpēc viņa viedoklis tika uzklausīts.

Delahaye
Type 108 14CV. 1930

1906. gadā firma uz savas kravas mašīnas bāzes uzbūvēja pasaulē pirmo ugunsdzēsēju automobili. Drīz vien smago mašīnu un ugunsdzēsības tehnikas ražošana kļuva par galveno ieņēmumu avotu.

1906. gadā parādījās pirmā mašīna ar kardānpiedziņu – Type 28 10 СV ar divcilindru, 1,2 litru dzinēju. Tieši tolaik Vācijā firma Protos sāka automobiļu Delahaye licenražošanu.

Pēc gada tika izlaists Type 32 12/16 CV ar 1,5 litru motoru. Tas bija pirmais franču automobilis ar vārstuļu izvietojumu sānos un monobloka dzinēju, bez firmai raksturīgās noņemamās galviņas.

Delahaye
Type 108 14CV. 1930

1910. gadā Type 32 ieguva 1,9 litru motoru, tikai tagad mašīnas nosaukums bija Type 32D 20 CV, taču jau 1911. gadā vietā tā nāca modelis Type 58 12/16 CV ar tieši tādu pašu motoru, taču ķēdes pārvada vietā bija kardāns.

Tajā pašā gadā parādījās automobilis ar pasaulē pirmo sērijveida motoru V6. Tas bija Туре 44 18/24 CV ar 3,2 litru dzinēju. Tam bija divas sadales vārpstas, no kurām katra kustināja trīs cilindrus. Par pēdējo pirmskara vieglo modeli kļuva Туре 32, kas šoreiz bija ieguvusi 2,9 litru motoru.

Tā kā bija sācies Pirmais pasaules karš, vieglo automobiļu ražošanas sašaurinājās, bet pēc valdības pasūtījuma masveidā tika izgatavotās smagās mašīnas Туре 59 ar pieclitru, 60 ZS motoru.

Delahaye
1928. un 1930. gada plakāti

Pēc kara firma nolēma atjaunot vieglo automobiļu ražošanu. Laiks bija sarežģīts, tāpēc tika izlaisti pirmskara modeļi, kuru standartaprīkojumā bija elektriskie starteri un četrpakāpju pārnesumkārbas. Par pirmo 1919. gadā kļuva Туре 64 N 15 CV, kuras donors ir Туре 32. Pēc tam 1920. gada pavasarī parādījās Туре 84 13/18 CV ar 2,9 litru, sešcilindru, 40 ZS motoru. 1921. gadā modelis visiem riteņiem ieguva bremzes. Vienlaikus tirgū parādījās modelis ar 1,8 litru, 30 ZS motoru – Type 87 10 CV, kas, jāteic, bija viens no dārgākajiem savā klasē.

Pēc gada 2,9 litru motoru apgādāja ar alumīnija virzuļiem un citu karburatoru. Tas ļāva jaudu kāpināt līdz 48 ZS. Pilnīgotajai versijai tika dots nosaukums Type 84 N. Reizē parādījās arī lielāka versija ar 4,1 litra motoru – Туре 82.

1924. gadā izlaida Type 92 ar četrcilindru motoru un 2,5 litru tilpumu. Sekoja modelis Туре 102 12 CV ar 2,6 litru motoru. Šī mašīna bija iepriekšējās sportiskā versija un tika apgādāta ar sportisku virsbūvi, arī iegūtu no Anrī Žana Laburdeta, kura specializācija bija skiff tipa virsbūves. Pēc gada uzradās arī modeļa Туре 87 10 CV sportiskā versija ar indeksu Туре 97 10 CV, 1,8 litru motora jauda bija palielinājusies līdz 50 ZS.

Delahaye
Type 122 10CV Brookland. 1933

Divdesmito gadu vidus daudziem nelielajiem autoražotājiem bija grūts laiks. Eiropas tirgū aktivizējās amerikāņu firmas. Lai turētos pretī amerikāņiem un apgriezienus strauji kāpinošai Andrē Sitroena kompānijai, Veifanbahs nolēma izveidot franču firmu apvienību. Rezultātā firmas Chenard-Walker, FAR un Unic 1927. gada janvārī apvienojās grupā S.A.E.G. Bet 1928. gadā parādījās modelis Туре 107 ar 1,8 litru, 38 ZS motoru. Modelis Type 108 14 CV, kas bija lielāks, tika apgādāts ar 2,5 litru sešcilidru motoru.  

Pēc gada tika izlaisti vēl divi modeļi: Type 109 10 СV un Type 110 12 CV ar 1,5 litru dzinējiem.

1930. gadā beidza ražot modeli Туре 112, bet pēc gada arī visus pārējos modeļus, izņemot Туре 108, kurš līdztekus rodstera virsbūvei ieguva arī kupeju ar četriem logiem. Katalogā bija arī modelis 124 12СV.

1932. gadā parādījās vēl viena modeļu līnija. Katalogos tika iekļauti automobiļi Type 126 16 CV, Type 122 10 CV un Type 123 10 CV, kuriem bija vienāds 2,9 litru motors un atšķīrās tikai virsbūves.

Delahaye
Type 135 Competition Figoni & Falaschi. 1936

Tomēr automobiļu noiets joprojām bija zemā līmenī, tāpēc ka firmas produkcija ne ar ko neizcēlās no daudzajām līdzīgām markām. Firma turējās uz ūdens tikai pateicoties komerctransporta realizācijai, tiesa, arī šai ziņā pārdošanas apjoms saruka: bija jūtama ekonomiskā krīze. Veifenbahs pat domāja, ka neienesīgo vieglo automobiļu ražošanu vajadzētu izbeigt.

Pēc ilga pārtraukuma firma spēra pirmos soļus arī sportā. Туре 126 М ar sešcilindru, 76 ZS un 5,2 litru motoru piedalījās sacīkstēs Тур Де Франс, kur 5000 kilometru trasē ieguva pirmo vietu.

1933. gada oktobrī Parīzes autoizstādē parādījās viegli un jaudīgi automobiļi: Туре 134 12 CV ar četrcilindru, 45 ZS un 2,15 litru motoru un Туре 138 18 CV ar sešcilindru, 3,2 litru un 90 ZS motoru. Jaunās līnijas Superluxe autors bija jaunais inženieris Žans Fransuā. Tika uzbūvēts jauns viegls rāmis ar neatkarīgu priekšējo uzkari, kuras licenci nopirka no firmas Talbot. Mašīnas atbildoši izvēlei komplektēja vai nu ar pilnībā sinhronizētām, vai ar firmas Cotal elektromehāniskajām pārnesumkārbām. Tai pašā laikā kompānija nenodeva aizmirstībai arī vairāk pieejamās mašīnas: katalogos parādījās modelis Туре 132 10 CV ar 1,8 litru, 34 ZS dzinēju.

Delahaye
Type 135 Competition Figoni & Falaschi. 1936

Firmas automobiļi Monlerī trasē sasniedza ātruma rekordus. Piemēram, Туре 138 18 CV 48 stundu gaitā apļus veica ar vidējo ātrumu 172 kilometri stundā. 1934. gada februārī Parīzes–Sanrafaēlas rallijā pirmo, otro un ceturto vietu ieguva Delahaye automobiļi Type 138. Pēc tam sekoja vesela virkne citu uzvaru.

1934. gada beigās Parīzes autošovā tika demonstrētas divas 138. modeļa versijas: Туре 138 Sport ar 95 ZS motoru un Туре 138 Coupe des Alpes, kuras jauda bija 113 ZS.

1935. gadā Montekarlo rallijā piedalījās jaunais modelis Type 135 Sport, kas ieņēma trešo vietu. Taču 1935. gadā citās sacensībās piedalījās tikai modelis Туре 138, kas lielākoties ieņēma godalgotas vietas. 1935. gada augustā oficiāli tika parādīts modelis Туре 135 Сompetition 20 CV. Būtībā tas bija Туре 138, kas apgādāts ar 3,5 litru, 120 ZS dzinēju, kuram bija trīs karburatori.

Delahaye
Type 135M. 1937
Delahaye
Type 135M. 1937

Bet 1935. gada oktobrī Parīzes autosalonā tika demonstrēti pavisam citi modeļi Туре 135. Mašīnas šasija bija zemāka un vieglāka, bet galvenais – par 21 centimetru īsāka nekā Туре 138 šasija. Bija četri šīs mašīnas varianti: Туре 135 Sport 18 CV ar 3,2 litru, 95 ZS motoru, Туре 135 Coupe des Alpes 18 CV ar tāda paša apjoma, bet 113 ZS motoru un Туре 135 Competition 20 CV ar 3,5 litru, 120 ZS motoru. Otrais no minētajiem modeļiem tika piedāvāts bāzes versijā ar šasiju, kas bija saīsināta līdz 2,7 metriem (parastajā versijā tās garums bija 2,95 metri).

Bija arī speciālais modelis – Туре 135 Competition Speciale 20 CV arī ar 3,5 litru motoru, bet jau ar 152 ZS jaudu. Bāzes šasija bija 2,7 metrus gara. Šī mašīna attīstīja ātrumu līdz 185 kilometriem stundā.

Delahaye
Type 135M Figoni & Falaschi. 1937

Automobilis Туре 138 Coupe des Alpes turpināja gūt uzvaras. Bet tās savukārt piesaistīja naudasmaisus, kuri vēlējās iegūt ātras un drošas mašīnas. Firmai nebija savas virsbūvju darbnīcas, tāpēc vērsās pie šīs nozares labākajiem meistariem. Viņiem iepatikās vieglās un zemās šasijas, un katrs no tādiem grandiem kā Figoni & Falaschi, Saoutchik, Letourneur & Marchand, Guilloré, Antem, Autobineau, Pourtout vai Chapron centās uzbūvēt kaut ko neparastu.

Tika veiktas sērijmašīnu rokādes. Piemēram, modeļus Туре 132, Туре 134 un to variantu ar pagarinātu bāzi Туре 154, kā arī Туре 138 beidza ražot. Par galveno modeli kļuva Туре 135.

1937. gada beigās tika parādīta jauna modeļu virkne. Modelis Туре 134 bija ieguvis jaudīgāku 2,3 litru motoru un kļuvis par Type 134 G. Modelim Type 135 tagad bija divi sērijvarianti: M ar 3,55 litru, 115 ZS motoru un MS (Modifie Speciale) ar 135 ZS jaudu. Uz pagarinātās Туре 135 bāzes parādījās variants Туре 148 20 CV – limuzīns bagātiem kungiem, kas vēlas iegūt jaudīgu un reizē vieglu mašīnu.

Delahaye
Type 135M Figoni & Falaschi. 1937

1938. gadā Grand Prix sacīkstēm bija jauns reglaments. Uz starta nostājās tikai astoņas ekipāžas: divas Delahaye Type 145 ar Renē Dreifūsu un Komoti, Rūdolfs  Karačiola ar Mercedes-Benz W154, grāfs Rafaels de Monbreso, kā arī Mikele Lanca ar Maserati 6CM, Moriss Trentinjans ar Bugatti T 35 C un Īvs Matrā ar Bugatti T51. Protams, par līderi tūdaļ izvirzījās Karačiola ar Mercedes, kuram bija jaudīgāks motors ar 474 ZS jaudu. Viņam izdevās taisnajos posmos atrauties. Taču šaurajās Spānijas ieliņās Dreifūss no līdera neatpalika. Bet jaudīgajai mašīnai bija arī otra medaļas puses – tā tērēja daudz degvielas. Tā notika arī ar vācu mašīnu, kas pusceļā devas papildināt degvielu. Par līderi kļuva Dreifūss, taču drīz vien Langs, kas bija nomainījis pagurušo Karačiolu, sāka jauno līderi panākt. Fināls bija saistošs, atrāvums starp Dreisūsu un Langu bija tikai divas minūtes. Rezultātā pasākuma fīreram Hunlainam nācās savai vadībai rakstīt paskaidrojumu, kāpēc kaut kāds ebrejs ar tādas franču markas mašīnu, kura pazīstama tikai ar saviem kravas automobiļiem, apdzen labākos vācu sacīkšu automobiļus. Kamēr trasēs turpinājās batālijas starptautiskā līmenī, Francijā labākie virsbūvju ražotāji pēla šasijas Delahaye Type 135M/MS, kuras Francijas patrioti aizrautīgi pirka.

Delahaye
Type 135MS Competition Figoni & Falaschi. 1938
Delahaye
Type 135MS Competition Figoni & Falaschi. 1938

1938. gadā Delahaye beidzot svinēja uzvaru Lemānas trasē: automobiļi Туре 135CS kopējā sarakstā ieņēma pirmo, otro un ceturto rindiņu. Drīz ar indeksu Type 165 parādījās bolīda Type 145 pilsoniskā versija, kuras motors tika forsēts līdz 175 ZS. Tas automobilim ļāva sasniegt ātrumu 185 kilometri stundā. Automobilis bija apgādāts ar četrpakāpju pārnesumkārbu, kas tika pārņemta no Cotal. Šai mašīnai bija lemts kļūt par pašu dārgāko trīsdesmito gadu beigās izlaisto franču automobili. Tika uzbūvētas divas šādas mašīnas.

Delahaye1938. gadā tika uzbūvēts modelis ar virsbūvi monoposto Туре 155. Zem šīs mašīnas motora pārsega bija tas pats 4,5 litru motors V12. Taču pretēji gaidītajam šīs mašīnas to vadības problēmu dēļ tika atzītas par visā markas vēsturē vissliktāko produktu.

1938. gada decembrī parādījās vēl viens modelis – Туре 168. Šai mašīnai bija Туре 148 šasija, uz kuras uzmontēja Renault Viva Grand Sport virsbūvi.

Delahaye
Type 135MS. 1939

1939. gadā sākās Otrais pasaules karš, un firma pārtrauca vieglo automobiļu ražošanu, koncentrējoties uz kravas mašīnām.

Kara laikā firma iekļāvās grupā Generale Francaise de Constuction Automobile, kurā bija arī Simca, UNIC un Bernard & Laffly. Līdztekus kravas mašīnām tika montēti arī vieglie automobiļi, tiesa, tikai pēc valdības garāžas pasūtījuma.

Drīz pēc kara atkal sāka izlaist pirmskara modeļus. Tie bija modeļi Туре 134 G un Туре 148. Taču jau pēc gada pircējiem piedāvāja arī Туре 135 М.

Delahaye
Type 135MS Henri Chapron. 1947

1946. gada oktobrī pirmajā pēckara autosalonā, kur galvenokārt bija lētas un pieejamas mašīnas, publika ieraudzīja kaut ko interesantu – Delahaye Type 175. Zem mašīnas motora pārsega bija sešcilindru, 4,5 litru dzinējs, “Dibonē” tipa priekšējā neatkarīgā uzkare darbojās kopā ar “De Diona” tipa atkarīgo aizmugures uzkari. Pārnesumkārba – četrpakāpju, bremzēm bija hidrauliskā piedziņa. Taču galvenais: stūre atradās kreisajā pusē. Mašīnas autors bija jaunais konstruktors Filips Šarbonno.

Delahaye
Type 135M Franay. 1947

Šo mašīnu, kas atkarībā no karburatoru skaita un to noregulējuma spēja attīstīt ātrumu no 120 (Type 175) līdz 140 zirgspēkiem (Туре 175S), sāka izlaist 1947. gadā. Tagad modeļu virknē bija tikai modeļi Туре 135 un Туре 175, taču pēc gada modeļu izvēli paplašināja pagarinātie varianti – Туре 178 pagarināja līdz 3,15 metriem bāzes variantā (+20 cm salīdzinājumā ar Туре 175) un Type180 – līdz 3,33 metriem. Turklāt otrais modelis tika izlaists tikai limuzīna variantā.

1948. gadā armijas un fermeru vajadzībām sāka projektēt pilnpiedziņas automobili ar visu riteņu neatkarīgu uzkari un četrpakāpju pārnesumkārbu. Pirmās mašīnas ar nosaukumu Voiture Légère de Reconnaissance Delahaye (saīsināti VLRD) bija gatavas jau līdz 1949. gada beigām. Zem motora pārsega bija apslēpts divlitru, 63 ZS dzinējs.

Delahaye
Type 135MS. 1947
Delahaye
Type 135MS. 1947

Mašīnu noiets turējās 500–550 automobiļu līmenī gadā. Tieša šai laikā parādījās dažādi topmodeļa varianti.

1950. gadā noiets samazinājās vēl 2,5 reizes. Iemesls bija 135. sērijas automobiļu novecojušā konstrukcija un 175/178/180. sērijas pārliecīgā dārdzība, kas neattaisnoja cerības. Neraugoties uz to, ka mašīna 1951. gada Montekarlo rallijā uzvarēja, pircēji nesteidzās firmas flagmani pasūtīt. Rezultāta gada laikā sev pircēju bija atradusi tikai 71 mašīna.

Delahaye
Type 175S Saoutchik. 1949
Delahaye
Type 175S Saoutchik. 1949

1951. gada rudenī Parīzes autosalonā tika demonstrēts jaunais modelis Туре 235, kas uz konveijera nomainīja modeļus Type 175/178/180 un Туре 135 MS. Tas bija būvēts uz 135. modeļa šasijas. Zem motora pārsega bija jau pazīstamais 3,5 litru dzinējs, kura jauda bija kāpināta līdz 152 ZS. Par tehnisko atjaunināšanu bija atbildīgs Fernāns Lakūrs.

Taču virsbūves šķita smagnējas, un mašīna ātrumu varēja kāpināt tikai līdz 170 kilometriem stundā, turklāt izrādījās, ka novitāte atkal ir pārāk dārga. Situāciju glāba pikapa Туре 171 pasažieru versija, kas parādījās iepriekšējā gadā, kā arī fakts, ka franču armija bruņojumā iekļāva apvidus mašīnu VLRD. Jaunais Туре 171 Break bija apgādāts ar to pašu 3,5 litru motoru, kuram samazināja saspiešanas līmeni un kurš tagad sasniedza tikai 80 ZS. Gaitas daļa bija veidota pēc apvidus mašīnas VLRD parauga. Starpība tikai tā, modelim Туре 171 bija vienīgi aizmugures piedziņa. Virsbūvi ar deviņām vietām būvēja firma Carrosserie de Levallois.

Delahaye
Type 175S Saoutchik. 1949
Delahaye
Type 175S Saoutchik. 1949

1952. gadā arī modelis 135 М atstāja konveijeru. Tajos gados, kad šo sēriju izlaida, tika pārdoti 2000 eksemplāru.

Lai atgūtu interesi par marku, firma nolēma ar Туре 235 piedalīties braucienā no Keiptaunas līdz Alžīrai. Lai gan trase tika veiksmīgi pārvarēta, klienti nesteidzās mašīnu pirkt. Virsbūvi, kas tika piedāvāta kā rūpnīcas variants, tagad izlaida tikai Anrī Šaprons. 1953. gadā tika pārdotas vienīgi 36 sērijas Туре 235 mašīnas. Pēc gada uzbūvēja vēl piecas līdzīgas mašīnas un aptuveni 25 Туре 171.

Delahaye
Type 235. 1953
Delahaye
Type 235. 1953

Situācija kļuva pavisam bēdīga. Kompānijas īpašnieki nolēma uzņēmumu pārdot firmai Société des Automobiles Hotchkiss. Kompānija ieguva nosaukumu Société Hotchkiss-Delahaye. Taču arī tas nepalīdzēja, un 1954. gada jūnijā jaunie īpašnieki nolēma vieglo automobiļu ražošanu izbeigt. Rudenī firma vēl piedalījās automobiļu izstādē Parīzē, taču galvenais mērķis bija nevis demonstrēt savu produkciju, bet izpārdod noliktavās palikušos automobiļus.

Delahaye
Type 235. 1953

Vēl kādu laiku ar Hotchkiss-Delahaye izlaida kravas mašīnas, līdz firmu Société Hotchkiss-Delahaye nopirka kompānija Brandt, kas ražo mājturības tehniku. Smago mašīnu ražošanu rūpnīcā Delahaye izbeidza 1956. gadā. Pēc tam par darbavietu zaudējumu saniknotie firmas darbinieki tās galveno biroju aizdedzināja. Tik bēdīgi markas vēsturei tika pielikts punkts.

P.S. Tagad Savienotajās Valstīs ir firma Delahaye USA. Bet tā nav franču firmas mantiniece. Tikai darina replikas, bet dažkārt stiklaplasta virsbūves pēc divdesmitā gadsimta leģendāro automobiļu motīviem. Ja dzird sakām, ka Savienotajās Valstīs atdzimusi marka Delahaye – tas gluži vienkārši ir faktu sagrozījums, un nekas vairāk.

Delahaye
Type 235. 1953
Delahaye
Type 235. 1953