Argentīnas stūrgalvis

0
17
de Tomaso
De Tomaso Mangusta. 1966

Alehandro de Tomazo nebija nedz talantīgs dizainers, nedz izcils konstruktors.  Taču viņam bija lieliskas organizatora spējas, piemita stūrgalvība un pamatīgs avantūrisms. Pateicoties tam, viņš kļuva par ievērojamu personu Itālijas autobūves jomā.

de Tomaso
Alehandro de Tomazo

Alehandro piedzima 1928. gadā Buenosairesā, varētu teikt laimes krekliņā: kā konkistadoru pēctecis pa mātes līniju, paša bagātākā Argentīnas lopkopja mazdēls, itāļu emigranta, uz prezidenta amatu pretendējoša vēlākā politiķa dēls…  Atliek tikai baudīt dzīvi! Taču viņam nepatika diktatora Huana Perona režīms.  Un Alehandro kļuva par opozicionāru. Vietējās puslegālās avīzes slejās viņš pastāvīgi nonāca konfliktā ar varas iestādēm, ne reizi vien tika arestēts. Pat bija viens no bruņota apvērsuma mēģinājuma organizatoriem un, šķiet, vienīgais, kuram, aizbēgot no Argentīnas, izdevās palikt dzīvam. Par savu patvēruma vietu Alehandro izvēlējās superautomobiļu dzimteni Itāliju.   Viņš ieradās Modenā, kļuva par kompānijas Maserati mehāniķi, bet drīz vien – par mašīnu izmēģinātāju.  Viņa lielākie sasniegumi šajā sfērā saistīti ar kompāniju OSCA (Officine Speciallizatate Construzioni Automobili), ko pēc aiziešanas no iepriekšējās firmas nodibināja brāļi Mazerati. Autosacensībām viņš nodevās ar sirdi un prātu, izsitās līdz 1.formulai un rūpnīcas Ferrari komandai.

de Tomaso
De Tomaso Vallelunga prezentācija Turīnas Motor Show. 1964.

Precības, strīds, savs darbības lauks

Viņa pāriniece OSCA komandā bija efektīga blondīne un vienlaikus General Motors dibinātāja mazmeita Viljama Dīranta, Rowan Controller Industries īpašnieka māsa, ļoti bagāta amerikāniete Elizabete Heskella, kura tāpat kā Alehandro dievināja autosacīkstes. Karstasinīgais argentīnietis iemīlējās, iekaroja viņas sirdi un apprecējās.  Elizabete Heskellas kundze kļuva par sinjoru Izabelu de Tomazo.

1956. gadā de Tomazo sastrīdējās ar “komandatori” (“veco saimnieku”, kā tika dēvēts Enco Ferrari). Argentīnietis apņēmās augstprātīgo itāli pārspēt. Pēc triju gadu darba – 1959. gadā Modenas priekšpilsētā Albareto, faktiski blakus Ferrari un Maserati, Alehandro atvēra savu firmu De Tomaso Automobili S.p.A.. Par emblēmu viņš izvēlējās hieroglifam līdzīgo seno ēģiptiešu auglības, ūdens un vēja dievietes Izīdas simbolu, kurš savulaik viņa vectēvam iepatikās tik ļoti, ka tas pēc šī simbola “ģīmja un līdzības” izgatavoja rīku, ar kuru tika apzīmogoti viņa daudzie ganāmpulki ģimenei piederošajā Riodelaplatas rančo. Protams, simbola fonā bija baltzilais Argentīnas karogs. Šādi lepnais argentīnietis “uzspieda savu zīmogu” Ferrari “zirgam” un pie reizes arī Lamborghini “vērsim”.

Drīz pasaulē nāca jaunās firmas pirmais lolojums – bolīds “Formulai–2”, kas par godu Alehandro sievai ieguva vārdu Isis. Mašīnai bija tiem laikiem neparasts komponējums: OSCA 1,5 litru motors atradās aizmugures ass priekšā.

Alehandro aizrautīgi radīja sacīkšu automobiļus, bet sacentās ne jau ar pašām lielākajām kompānijām (tādām kā Cooper, Lola, Lotus). Lielāko daļu no tām viņš gan pārspēja, gan pārdzīvoja.  Taču uzvarēt Ferrari sacīkšu trasēs tā arī neizdevās.

de Tomaso
De Tomaso emblēma no 20.gs. 60. līdz 90.gadiem.

De Tomaso Vallelunga

Savu apņemšanos pārspēt augstprātīgo “komandatori” Alehandro neaizmirsa. Īpaši nepiepūloties, nedaudz pilnveidojis savu visveiksmīgāko sacīkšu mašīnas modeli, kas kalnu sacīkstēs ieguva balvas citu pēc citas, viņš izlaida veselu šī modeļa sēriju, kopskaitā 50 mašīnas Vallelunga, kā tās tika nosauktas.  Debija notika Turīnas autosalonā 1963. gadā. Četrcilindru Ford Cortina dzinējs bija uzmontēts aizmugures tilta priekšā uz šasijas. Maksimālais ātrums bija 215 kilometri stundā.  Kupejas stiklaplasta virsbūves piegādāja firma Ghia. Pēc trim gadiem Ņujorkas mūsdienīgās mākslas muzejs modeli Vallelunga Ghia demonstrēja kā “tehnoloģiskā progresa un izcila dizaina paraugu”.

Taču automobiļa mīnuss bija stiprā vibrācija un sliktā vadāmība. Cēlonis – nepietiekami stingra šasija.  Tomēr izdevās pārdot apmēram 180 Vallelunga eksemplārus. Alehandro bija neapmierināts: tas nebija īstais cimds, ar kuru izaicināt Ferrari.

de Tomaso
De Tomaso Vallelunga. 1966
de Tomaso
De Tomaso Vallelunga. 1966

Pārpircējs

Alehandro bija no tiem cilvēkiem, kas nekad nepalaiž garām izdevību. Viņš ieguva sievastēva un pēc tam arī citu ASV investoru atbalstu un 1966. gadā uzbūvēja jaunu rūpnīcu, kurai izdomāja šādu devīzi: “Vairāk vietas un labāko cilvēku.” Tolaik virsbūvju ateljē Ghia īpašnieks Leonidass Truhiljo, bijušā Dominikānas diktatora Rafaela Leonidasa Truhiljo Molinas dēls, ļoti gribēja tikt vaļā no šīs firmas, kas bija nonākusi uz sēkļa. Savukārt Alehandro tikpat dedzīgi vēlējās to iegūt.  Sarunas nebija ilgas.  Ar sievasbrāļa kompānijas Rowan Industries finansiālu atbalstu Alehandro nopirka ateljē Ghia.

Šis darījums rāda, cik virtuoza bija argentīnieša pieeja. Par samaksāto cenu viņš ieguva arī vairākus nepabeigtus perspektīvu automašīnu projektus.  Kad tie visi tika pabeigti un pārdoti, izrādījās, ka Alehandro ieguvis ateljē Ghia gandrīz par velti! Par ateljē vadītāju viņš iecēla Bertone galveno stilistu Džordžeto Džudžaro.  Turklāt Alehandro pārvilināja pie sevis talantus. Piemēram, savu konstruktoru biroju viņš “nostiprināja”, iegūstot Lamborghini un Ferrari konstruktoru grupu ar Džanpaolo Dallaru priekšgalā.

de Tomaso
De Tomaso Mangusta. 1967

De Tomaso Mangusta

Par nākamo sērijveida automobili kļuva Mangusta. Šis nosaukums nav piemeklēts nejauši. Saskaņā ar Alehandro plāniem tieši Mangusta kļūs par britu sporta mašīnas AC Cobra galveno konkurentu.  Vienīgais kobras ienaidnieks taču ir mangusts, kas tīko to noķert aiz astes.  Par jaunā modeļa spēka agregātu tika izraudzīts 4,7 litru V8, ko savās sporta programmās bieži izmantoja firma Ford.

de Tomaso
De Tomaso Mangusta. 1967

Taču ar Mangusta bija problēmas. Tās radīja jau minētais nepietiekami stingrais rāmis, kura dēļ, kā raksta žurnāla Autocar izmēģinājuma braucienu pilots, “mašīna, sasniegusi lielu ātrumu, šūpo pakaļpusi kā slikti audzināta meiča”.  Automobiļa vadāmība tika vērtēta kā “neprognozējama”.  Jāmin arī vājās bremzes un tendence, sasniedzot lielu ātrumu, celt degunu uz augšu. Un tomēr Mangusta piesaistīja pircēju uzmanību! Tam bija jaunā Ghia vadītāja projektētā lieliskā virsbūve ar diviem lieliem stiklotiem motora nodalījuma vākiem, kas bija piestiprināti pie gareniskās ass un vērās uz augšu kā sena automobiļa motora pārsega puses. Tikai 43 collas (nedaudz vairāk par vienu metru) augstā divvietīgā kupeja zelta vai sudraba krāsā kļuva par vienu no pašiem pievilcīgākajiem 1966. gada Turīnas salona eksponātiem.

de Tomaso
De Tomaso Mangusta. 1969

Nākamajā gadā jaunā Modenas rūpnīca šos automobiļus sāka ražot sērijveidā, bet nu jau ar vairāk ierasto Ford pieclitru “astoņnieku”.  Turklāt daļa modeļu (Eiropai domātie) bija aprīkoti ar atsegtiem apaļiem, bet daļa (ASV domātie) – ar diviem atsegtiem un diviem izbīdāmiem lukturiem.

No 1968. līdz 1970. gadam De Tomaso pārdeva vairāk nekā 400 Mangusta eksemplāru, ļaujot firmai paplašināties: Alehandro nopirka vēl vienu “pērli” – leģendāro virsbūvju ateljē Vignale.

de Tomaso
De Tomaso Mangusta. 1969
de Tomaso
De Tomaso Mangusta. 1969

Ford ģimene, grūti laiki  

Mangusta parādījās Ford – Ferrari sīvās konkurences apogeja laikā. Henrijs Fords II 1963. gadā gribēja šo marku iegūt. Bet “komendatore” ļoti ilgi vazāja amerikāņus aiz deguna, cenu pastāvīgi paaugstinot, un rezultātā deva priekšroku firmai Fiat. Atriebjoties amerikāņi izlaida Ford GT40 (mašīnas izstrādē piedalījās ievērojamais sacīkšu braucējs Kerols Šelbijs). Šis modelis Lemānas 24 stundu sacensībās uzvarēja četras reizes pēc kārtas un atņēma itāļiem visus titulus.  Taču bija aplami cerēt, ka pircēji pēc tam izvēlēsies Ford. Bija vajadzīgs kāds jauns vārds. Izvēle krita uz De Tomaso. Kāpēc?  Firma bija stabila.  Un tā ar Ford uzturēja sakarus: amerikāņi pie Ghia būvēja savus konceptauto. De Tomaso pirka no Ford komplektējamās detaļas.  Turklāt Forda II sieva Kristīne bija sajūsmināta par iegādāto Maserati Ghibli, kam bija Ghia virsbūve.  Viņa pārliecināja vīru, ka tandēms De Tomaso–Ghia ir tieši tas, kas vajadzīgs.

Un 1969. gada septembrī Ford paziņoja, ka ar studiju Ghia Turīnā (Itālija) un De Tomaso Automobili Modenā (Itālija) panākta vienošanās par apmaiņu ar tehnisko palīdzību, kas nekavējoties stājas spēkā.  Itāļi ieguva līdzekļus, kas ļāva pabeigt jauno modeli (tas bija Pantera, kurš iepatīkās Fordam II). To bija paredzēts pārdot Savienoto Valstu tīklā Lincoln-Mercury. Taču, kā vēlāk noskaidrojās, daļu šīs summas Alehandro iztērēja projekta “F-1” atdzīvināšanai…  Un tad argentīnietim sākās grūti laiki.  Vienā no sacensību posmiem 1969. gadā De Tomaso automobilis 701/Ford Cosworth DFV sadega, bet kopā ar to arī pilots Pīrss Karidžs. Alehandro nekavējoties slēdza visu “formulas” programmu.  Bet 1970. gada martā aviokatastrofā gāja bojā galvenie de Tomazo kompanjoni un sponsori, Rowan Controller Industries direktoru padomes locekļi.  Alehandro nekavējoties piedāvāja no Ford nopirkt Rowan Controller Industries piederošo De Tomaso daļu.  Tas tika izdarīts. Alehandro ar viņam palikušo daļu – 16 procentiem – kļuva par prezidentu un galveno pārvaldnieku jaunizveidotajā grupā De Tomaso Inc, kurā ietilpa rūpnīcas Ghia, Vignale un arī De Tomaso. Turklāt viņš paziņoja, ka De Tomaso vārdu esot koncernam Ford gluži vienkārši uz pieciem gadiem pārdevis un ka Ford ir tiesīgs atlikušo daļu izpirkt, kad to vēlēsies.  Kompānija De Tomaso cieši sadarbojās ar Ford līdz 1975. gada sākumam.  Vēlāk De Tomaso S.p.A. sastāvā iekļāvās firma Innocenti, kurā ietilpa arī Maserati.

de Tomaso
De Tomaso Deauville. 1971

De Tomaso Deauville

Alehandro bija ļoti sabiedrisks cilvēks un nekad nepalaida garām labu ideju…  Kā piemēru var minēt sedanu Deauville, kas parādījās 1971. gadā.  Itāliski elegants un dinamisks stailings, grezns salons ar ādas apdari, superjaudīgs 5,7 litru un 270 ZS Ford motors V8, tiem gadiem tipiska De Tomaso gaitas daļa, ZF mehāniskā vai Ford automātiskā pārnesumkārba… Virsbūves dizains – faktiski pilnīga jaunā sedana Jaguar XJ6 kopija.

Ātro un eleganto Deauville ar teicamo vadāmību Alehandro nezin kāpēc Savienotajās Valstīs nepārdeva.  Un šī amerikāņu tirgus ignorēšana nospēlēja savu lomu.  Mašīna kā peļņas avots nebija izdevusies: maksimālais ražošanas apjoms sasniedz 46 gabalus 1977. gadā, bet līdz 1970. gada beigām bija uzbūvēti tikai 208 automobiļi. Tomēr Deauville montēja līdz 1988. gadam. Līdz tam laikam bija pārdoti 350 automobiļi.

de Tomaso
De Tomaso Longchamp. 1983

De Tomaso Longchamp

Deauville kopēja Jaguar XJ6, savukārt 1972. gadā izlaistā Longchamp ļoti atgādināja Mercedes 450SLC. Bija izmantota par 18 centimetriem saīsinātā Deauville platforma, no Ford – V veida astoņcilindru motors, pārnesumkārbu komplekts un uzkare.  Jāpiebilst, ka Longchamp bija viens no Alehandro vismīļākajiem automobiļiem. Drīz pēc kompānijas Maserati nopirkšanas un atdzimšanas, viņš šo modeli tur stādīja priekšā ar nosaukumu Kyalami (tā sauc DĀR apļveida sacīkšu trasi): Longchamp bija apgādāts ar Maserati dzinēju V8. Bet vēlāk Alehandro zaudēja interesi par modeļu Deauville un Longchamp turpmāku attīstīšanu. Viņš pilnībā nodevās kompānijas Maserati attīstīšanai. Tika izlaisti 20–30 modeļi Longchamp gadā, bet 1989. gadā to ražošanu izbeidza.

de Tomaso
De Tomaso Longchamp. 1983

De Tomaso Pantera

De Tomaso speciālisti modeli Mangusta nomainīja ar jaunu automobili, kas kļuva par firmas vizītkarti. To nosauca par Pantera un 1970. gadā parādīja Ņujorkas autosalonā. Ar lakoniskajām un tīrajām līnijām Pantera krasi atšķīrās no klaji uzbāzīgā Mangusta. Bet kopumā (no komponējuma līdz motora tipam) jaunais modelis bija iepriekšējā mantinieks. Uzlaboto šasiju konstruēja Džanpaolo Dallara. Masas sadalījums starp priekšas un aizmugures riteņiem bija būtiski mainījies: tagad uz aizmuguri gūlās 57 procenti.  Vairāk vietas bija vadītājam, pasažierim un viņu bagāžai, par standartu kļuva kondicionētājs.

de Tomaso
De Tomaso Pantera. 1970

Apgrūtinošie Pantera faktori bija kratīšana braukšanas laikā, augsts trokšņa līmenis un dzinēja pārkaršanas tendence.  Līdz 1974. gadam visas problēmas bija novērstas.  Taču Ford zaudēja interesi par itāļu spēļmantiņu, turklāt sākās enerģijas krīze, arī Pantera pārdošanas līmenis Fordu neapmierināja.  Viņa attiecības ar Alehandro sabojājās.  Rezultātā de Tomazo 1972. gadā atstāja De Tomaso Inc prezidenta amatu. Bet Ford izpirka no argentīnieša atlikušos 16 procentus akciju un garantēja, ka trīs gadu laikā, katru mēnesi maksājot 118 000 dolāru, tiks izmaksāta kompensācija ar noteikumu, ka Alehandro nesadarbosies ar konkurentiem. Taču stūrgalvīgais argentīnietis savam lolojumam ticēja.  Viņš projektu izpirka un turpināja Pantera montāžu.

de Tomaso
De Tomaso Pantera. 1970

Bija vairāki modeļa Pantera varianti: jaudas ziņā četri Eiropai un pieci – Savienotajām Valstīm. Septiņdesmitajos gados Eiropā pārdeva Pantera L (300 ZS), GT3 (330 ZS), GTS (350 ZS) ar riteņu arkām un ārkārtīgi reto GT4 (500 ZS). Astoņdesmitajos gados modelim Pantera bija ar Deauville un Longchamp kopējs Ford 5,8 litru motors V8 ar jaudu 270 ZS un variants GT5 ar platos riteņus sedzošām arkām. Šo variantu eksperti uzskata par pašu elegantāko. Alehandro aprēķinājis, ka uzbūvēti kopskaitā 9,5 tūkstoši automobiļu Pantera, no kuriem 6,5 tūkstoši saražoti pirmajos piecos izlaides gados.

de Tomaso
De Tomaso Pantera S1. 1991

Nākamais Pantera modelis dienasgaismu ieraudzīja tikai pēc 22 gadiem.  Šajā laikā mazāk palielinājusies jauda, bet vairāk – svars un cena. Mašīna kļuva par raritāti.  Iesākumā Pantera maksāja 9995, Ferrari Daytona – 22 140 dolārus, bet  deviņdesmito gadu sākumā  neviens Ferrari bolīds cenas ziņā ar šo “plēsoņu” nevarēja sacensties: Pantera  maksāja 200 tūkstošus dolāru! Beidzot Alehandro bija revanšējies.

de Tomaso
De Tomaso Pantera S1. 1991

Impērijas dibinātājs

Alehandro bija ļoti ambiciozs. Viņš nolēma izveidot savu impēriju.  Jau septiņdesmito gadu sākumā nopirka divas itāļu motociklu kompānijas – Benelli и Moto Guzzi. Bet 1975. gadā nerimtīgais argentīnietis pārliecināja Itālijas valdību, ka viņš un tikai viņš izglābs no pilna kraha kompāniju Maserati.  Rezultātā valsts nopirka 70, Alehandro 30 procentus Maserati akciju.  Un jau astoņdesmitajos gados atjaunotā kompānija sāka dot peļņu. Daudzi tolaik to uzskatīja par brīnumu.

Savukārt septiņdesmitajos gados Alehandro šķita, ka ar Maserati ir par maz, un viņš ar valdības piekrišanu nopirka slīkstošu kompāniju Innocenti. Jāteic, ka de Tomazo valdīšanas gados visi viņa “pirkumi” nostājās uz kājām un manāmi palielināja mašīnu izlaidi.

de Tomaso
De Tomaso Guara. 1993

Guara, Bigua, mēģinājumi atdzīvināt

Par pēdējo projektu, kura īstenošanā Alehandro de Tomazo personīgi piedalījās, kļuva modelis De Tomaso Guara, kas nomainīja Pantera. Taču, iekams tas parādījās, Alehandro pārcieta smagu insultu, kas to piekala pie invalīda krēsla.  Tāpēc viņš vadības grožus nodeva dēlam Santjāgo, pamazām darbību sašaurināja un no šīs pasaules šķīrās 2003. gada 21. maijā, nesagaidījis savu 75. jubileju.

de Tomaso
De Tomaso Guara. 1995

Guara dienasgaismu ieraudzīja 1993. gadā, Ženēvas autosalonā. Modelis būvēts uz Maserati Barchetta prototipa Stradale bāzes.  Mašīna tika parādīta divos variantos: kā kupeja un barchetta, proti, kā divvietīgs sporta automobilis bez jumta un vējstikla, pasažierus un vadītāju sargā neliels gaisa deflektors.

de Tomaso
De Tomaso Bigua. 1997

Vēlāk pie varas tikušais Santjāgo izdomāja četrvietīgu klasiska komponējuma kupeju Bigua (no spāņu valodas – kormorāns) uz Guara bāzes. Gan dizains, gan cena bija absurdi. Un šis “kormorāns” neglābjami būtu nodziedājis savu gulbja dziesmu, ja nebūtu palīdzējis Ford un senais Alehandro partneris de Tomazo Kavali.  Amerikānis, izliekot savu naudu, “putnu” pārveidoja par Mangusta un panāca, ka marka atgriežas sacīkšu trasēs un Amerikas tirgū. Vēl vairāk, viņš pavēra itāļiem iespēju sagatavot modeli Santiago – otro Pantera ģenerāciju, ko bija zīmējis Toms Tjarda un kas bija apgādāta ar firmas Ford dzinēju V8. Taču Kavali radās domstarpības ar jauno firmas vadību, un viņš ar advokātu palīdzību 2000. gadā attiesāja tiesības gan uz “kormorānmangustu”, gan uz jauno rūpnīcu De Tomaso.

Par De Tomaso jauno īpašnieku 2015. gada maijā kļuva Ķīnas kompānija Consolidated Ideal Team Venture, kas izsolē ieguva šo zīmolu, samaksājot par to nedaudz vairāk par miljonu.

de Tomaso
De Tomaso Deauville Concept. 2011

NO COMMENTS

LEAVE A REPLY