Nemirstīgais trubadūrs Rūdolfo Valentīno

0
51
Rudolfo Valentino

Profesors – psiholoģijas speciālists, kas pētījis viņa popularitātes fenomenu, rakstīja: „…Viņš ir veikls, stalts un ārprātīgi valdzinošs. Viņš ir romantikas pārpilns. Viņš ir zudušās bruņniecības simbols. Viegls skūpsts, flautas nopūtas un zobenu šķinda. Viņš ir karaļa Artura, Lanselota, Robina Huda, dona Kihota un visu vecumu Romeo kompilācija. Viņš ir nemirstīgais trubadūrs, kas ilgās tvīkst pie loga.” Tas viss ir teikts par itāļu izcelsmes amerikāņu aktieri, mēmā kino sekssimbolu Rūdolfu Valentīno.

Viņš tika jūsmīgi pielūgts. Viņa izskats bija satriecošs, bet manieres tik nevainojamas, ka pat visklīrīgākās vecmeitas tā valdzinājumam nespēja pretoties. Valentīno līgava, aktrise Pola Negri bija pārliecināta, ka Rūdolfs gluži vienkārši hipnotizēja sievietes, kas ļoti labi saprata: viņš dod tukšus solījumus, taču bez ierunām tiem ticēja.

Rudolfo Valentino
Rūdolfa Valentīno partnere filmā „Šeiha dēls” bija spožā aktrise Vilma Banki.

Ceļa sākums

Astoņpadsmitgadīgais Rūdolfs Valentīno Savienotajās Valstīs ieradās 1913. gadā. Strādāja par dārznieku, ielu tirgotāju, trauku mazgātāju, dejotāju kafejnīcā un, lai gan bija apveltīts ar diezgan viduvēju balsi, bruņojies ar nekaunību, dziedāja restorānā. Piedalījās ceļojošas aktieru trupas izrādēs. Trupa drīz izjuka, un Valentīno devās uz Holivudu. Viņš filmējās nelielās lomās. Turklāt, lai tiktu pamanīts, vienmēr nevainojami ģērbās, rūpējās par ārējo izskatu, pat uzaudzēja šauras ūsiņas, kurām palika uzticīgs visu mūžu. Kad uz ekrāniem iznāca filma „Precētā jaunava”, Valentīno piesaistīja studijas Metro scenāristes un montētājas Džūnas Metisas uzmanību. Viņa uzstāja, ka jaunajam itālim jāspēlē galvenā loma filmā „Četri Apokalipses jātnieki”. Režisors Rekss Ingrems neiebilda. Sižets bija vienkāršs: Valentīno varonis  devās uz fronti, kur varonīgi cīnījās un palika atmiņā ar gaučo kostīmu un tolaik par netikumīgu uzskatītā argentīniešu tango spožu izpildījumu. Pēc filmas iznākšanas šī „amorālā” deja kļuva populāra. Bet kvēlais skaistulis ar breolīna pieglaustiem matiem, kura skatiens lielās tuvredzības dēļ ieguva sapņainu izteiksmi,  vienā mirklī savaldzināja sievietes. Filma izglāba Metro no bankrota. Kinolente tās veidotājiem izmaksāja 640 tūkstošus dolāru, bet ienesa 4,5 miljonus.  Mēmā kino laikos neiedomājamu summu! Sapratušas, ka Valentīno  ir īsta zelta ādere, kinokompānijas pasūtīja aizvien jaunus scenārijus. Tā radās filmas „Asiņainā arēna” un „Manona Lesko”, „Kāzu nakts” un ”Kamēliju dāma”, „Svētā nakts”,  „Jaunais radža” un „Šeihs”. Uz ekrāna darbojās, laiku pa laikam virpuļojot kaislīgā dejā, romantisks varonis, kura dēļ eksaltētas dāmas un jaunkundzes juka prātā (turklāt burtiskā nozīmē!) . Kad filmā „Jaunais radža” Valentīno  parādījās gandrīz kails (gurnus sedza pērļu virtenes), publika zālē elsa un stenēja, bet Rūdolfs pēc pirmizrādes aizmuka, skrienot pa jumtiem…

Rudolfo Valentino
Kadrs no filmas „Ērglis”. 1925

Nacionālais dārgums  

Filmas deva lielu peļņu. Pie kinoteātriem veidojās garas rindas, kurās galvenokārt stāvēja  sievietes. Gadījās, ka kinozāles tika ieņemtas triecienā. Turklāt skatītājas rīkoja īstas modes parādes:  uzvilka savus labākos tērpus, apkārās ar rotaslietām, nebija žēlojušas smaržas. Uzzinājušas, ka Rūdolfs bijis zālē, pēc seansa daudzas, slaukot asaras un lauzot rokas, pie dienesta izejas medīja aktieri, bet Rūdolfs metās bēgt pa ugunsdzēsēju kāpnēm. Tik masveidīgs ārprāts nebija pieredzēts ne pirms, ne pēc Rūdolfa Alfonso Rafaelo Pjerī Filiberta Guljelmi di Valentīno d’Antojolli zvaigžņotā iznāciena uz ekrāniem. Viņš Holivudā nostrādāja tikai 13 gadus un piedalījās 15 filmās, no kurām piecas viņu padarīja par Amerikas nacionālo dārgumu.

Nolēmis, ka viņam par maz maksā, aktieris savu popularitāti sāka ekspluatēt. Piemēram, kādā no izbraucieniem Valentīno  katru vakaru dejoja tango ar jaunkundzi, kas tika uzlūgta no skatītāju zāles. Un par to saņēma trīs tūkstošus dolāru nedēļā (studija viņam maksāja 500). Pēc tam bija turneja pa Ameriku, kas sākās Čikāgā. Valentīno impresārijs atceras: „Stacijā Rūdiju gaidīja 20 tūkstoši cilvēku. Neraugoties uz iespaidīgajiem policijas spēkiem, pielūdzējas izrāva viņa apģērbam pogas, saplēsa kaklasaiti un cepuri… Mēs ceļojām pa naktīm, braucām ar specvilcienu, bet Kanzasas vai Arizonas meitenes, kuras nezin kā bija ieguvušas informāciju, ielavījās vilcienā un slēpās tualetēs. Nelaimīgais Valentīno, ieslēdzies kupejā, lika man viņas izklīdināt. Tas turpinājās 54 dienas.” Tā pati aina atkārtojās turnejā pa Angliju un Franciju. „Skaistajam latīno” pienāca pasta maisi ar mīlestības apliecinājumu atklātnēm un fotogrāfijām. Varēja sajukt prātā un ieslīgt kokaīna nirvānā, ko daudzas mazākas slavenības arī darīja. Bet ne Valentīno. Apbrīnojami, taču aktieris bija „pareizs” un pat kautrīgs. Jāteic, ka skaistuma un kautrīguma apvienojums sastopams reti. Var būt, ka tieši tāpēc viņš sievietēm tik ļoti patika.

Rudolfo ValentinoDīvainās laulības

Daudzas pielūdzējas bija pārliecinātas, ka viņu dievinātais Rūdolfs tāpat kā viņa ekrāna varoņi mīt romantiskā pasaulē, ir laimīgs un apmierināts. Taču Valentīno  personīgo dzīvi ir visai grūti atzīt par laimīgu. Pirmo reizi viņš apprecējās 1919. gadā. Vārda tiešā nozīmē viņam uzbruka Džīna Ekera, kas vēlējās iegūt „latīņu izcelsmes mīļāko”. Bet pēc kāzām Džīna nezin kāpēc ieslēdzās viesnīcas numurā un kategoriski atteicās ielaist „skatītāju miljonu iepriecinātāju”. Šīs zvaigžņu laulības bija pašas īsākās Holivudas vēsturē: faktiski tās ilga sešas stundas. Kāpēc?  Tā ir mīkla. Klīda valodas, ka pats Valentīno cieši aizvēris aiz sevis durvis un vairs nav atgriezies. Runāja arī par Rūdolfa maigo draudzību ar Vaclavu Ņižinski. Bet pašu aktieri aizdomas par viņa biseksualitāti tracināja. Reiz, atbildot uz kārtējo laikraksta izlēcienu, viņš Ņujorkā uz viesnīcas jumta organizēja boksa raundu ar apmelotāju, izaicinot populāra vīriešu žurnāla sporta notikumu apskatnieku…

Rudolfo Valentino
SKadrs no filmas „Kamēliju dāma” (1921). Rūdolfa Valentīno partnere filmā bija mēmā kino zvaigzne Alla Nazimova.

Rudolfo Valentino„Divsievība”

Rūdolfs 1921. gadā filmējās „Kamēliju dāmā”. Viņa partnere bija Holivudas mēmā kino zvaigzne Alla Nazimova. Lai izskatītos jaunāka un atbilstošāka jaunas sievietes lomai, 42 gadus vecā Nazimova apmeklēja plastikas nodarbības pie balerīnas un kostīmu mākslinieces Natašas Rambovas. Protams, Nazimovai iepatikās Valentīno, viņa sapņoja par to, ka aktieris viņai kļūs par uzticīgu pielūdzēju. Taču Nazimovas sapņiem nebija lemts piepildīties. Valentīno aizrāvās ar Natašu, kurā bija koncentrēts skaistums, prāts un liels gribasspēks. Aktieris viņu bildināja, miljonāra meita neatteica. Uz laulībām Meksikā viņus pavadīja daudzie viesi, kuru vidū bija arī Nazimova. Kāzas bija krāšņas: Natašai ap kalu mirdzēja neaptverami skaista un dārga briljantu rota – Valentīno kāzu dāvana, divus tūkstošus baltu orhideju lielu pušķi nesa vairākas meitenes. Viss būtu bijis labi, bet Valentīno bija aizmirsis izšķirties ar Džīnu Ekeru. Pēc atgriešanās Losandželosā pie mašīnas ar jaunlaulātajiem pienāca policists un paziņoja, ka jaunais vīrs par divsievību tiek arestēts. Laulība tika anulēta. Jaunā sieva iemaksāja 10 tūkstošus dolāru par iemīļotā atbrīvošanu un uzņēmās visas ar šķiršanos no pirmās sievas saistītās rūpes. Pēc tam Nataša un Rūdolfs laulājās otrreiz. Taču drīz vien izrādījās, ka viņi ir ļoti atšķirīgi. Viņš varēja ilgi gremdēties sevī, bet viņa ne vienmēr to saprata. Viņš vēlējās strādāt viens un Natašu, kas vienmēr deva daudzus padomus, filmēšanas laukumā nelaida. Beigu beigās viņa to pameta. Rūdijs ieslīga depresijā, taču kārtējie romāni un darbs filmā „Šeiha dēls” izglāba. Laulība ar Natašu 1926. gadā tika šķirta. Rūdolfs paziņoja par jaunu mīlestību un saderināšanos.

Rudolfo ValentinoJauna mīlestība un nāve

Šoreiz par viņa izredzēto kļuva Holivudas kinodīva Pola Negri, ar kuru viņu iepazīstināja Nazimova. Pola bija eksaltēta būtne ar  eksplozīvu raksturu. Tomēr viņi gatavojās precēties. Bet pusgadu pēc „Šeiha dēla” pirmizrādes Valentīno nomira.

Valentīno sūdzējās par asām sāpēm, tādēļ viņu nogādāja klīnikā. Izrādījās, ka pie vainas ir kuņģa čūlas perforācija. Aktieri glābt neizdevās. Kad Ņujorkā sāka izplatīties ziņas par slimību,  pielūdzējas ielenca slimnīcu. Tikai pastiprināts policijas kordons savaldīja kaislības. Par aktiera nāvi laikraksti ziņoja šādi: „1926. gada 23. augustā Ņujorkā dons Žuāns nomira otro reizi.” Izdzirdējušas ziņu par viņa nāvi, vairākas pielūdzējas Ņujorkā un Londonā izdarīja pašnāvību. Studijas Paramount šefs Ādolfs Cukors atceras: „…Mirstīgās atliekas bija novietotas Kempbela sēru zālē Brodvejas un 66. ielas krustojumā, Ņujorkā. Tūlīt sapulcējās 30 tūkstošu cilvēku liels pūlis, kurā galvenokārt bija sievietes. Kad policija mēģināja pūlī ieviest kārtību, izcēlās nekārtības, šķiet, tās bija vistrakākās visā pilsētas vēsturē. Pūli centās izklīdināt vairāki desmiti policistu ar zirgiem, bet sievietes trotuāru apzieda ar ziepēm, tāpēc zirgiem slīdēja kājās.” Valentīno mirstīgās atliekas trīskāršā sudraba, bronzas un cēlkoka šķirstā cauri visai Amerikai veda uz Losandželosu specvilcienā, kuru sagaidīja cilvēku pūļi – tāpat kā savulaik prezidenta Linkolna bēru kortežu. Pēc dievkalpojuma Sansetas kapsētā Holivudā notika krāšņas bēres. Zārkam sekoja vairāk nekā 100 tūkstoši cilvēku, galvenokārt sievietes.

Pola Negri uz Valentīno  bērēm ieradās no Parīzes, kur filmējās. Kā pieklājas, viņa bija sēru tērpā. Bet pie Rūdolfa zārka galvgaļa ieraudzīja baltās drānās tērpto viņa pirmo sievu. Džīna Ekere bija dīvaina sieviete…

Rudolfo Valentino
Rūdolfs Valentīno uz automobiļa Isotta-Fraschini Tipo 8 AS (virsbūve Town Car) fona.

Vēl viena Valentīno  mīlestība

Kino un tango zvaigzne  atstāja Beverlihilzā  villu ar melnām sienām un aizkariem (Valentīno baidījās no gaismas), dārglietas, ko dievināja, jahtu, piecus jājamzirgus, 12 šķirnes suņus, divus tūkstošus kreklu, 300 kaklasaites, neskaitāmas mīlestības vēstules un ierakstu dienasgrāmatā: „Ziloņi un sievietes pārestības nepiedod…” Un vēl astoņus automobiļus: aktieris bija ne tikai dārglietu, sieviešu, zirgu, bet arī automobiļu lietpratējs. Starp mīļākajiem bija Isotta Fraschini Tipo 8A S. Īsi pirms nāves Valentīno to sasita. Bija vajadzīga otra tieši tāda pati mašīna. Ateljē Fleetwood meistariem viņš pasūtīja virsbūvi un sākumā aktīvi piedalījās rodstera montēšanā: deva neskaitāmus padomus, uzstāja uz noteiktu krāsu (tā katrā ziņā veidojama no diviem sarežģītas ķirškrāsas toņiem), izvēlējās Marokas ādas nokrāsas.  Otrajam automobilim bija formas ziņā nedaudz atšķirīgi priekšas un aizmugures spārni, atšķīrās lukturu lielums un forma, salona noformējums, krāsa un daži citi sīkumi. Taču pavizināties ar jauno mašīnu Rūdijam neizdevās, ateljē nenomaksāts palika arī 25 tūkstošu dolāru parāds…

Rudolfo Valentino
Rūdolfs Valentīno (pa labi) sēž uz automobiļa Isotta-Fraschini Tipo 8 AS (virsbūve Town Car) priekšējā bampera.

NO COMMENTS

LEAVE A REPLY