Vanderbilta kauss: misija izpildīta

0
13
Vanderbilt Cup
1914. gada sacensību starts.

…Turpinājums. Pirmo daļu var apskatīt šeit

Pagājušā gadsimta sākumā Amerika bija apņēmusies automobiļu rūpniecībā apsteigt veco Eiropu. Šai nolūkā dzelzceļu un laikrakstu magnāta Viljama Kisema Vanderbilta I dēls, daudzu miljonu vērta īpašuma mantinieks un viens no pirmajiem sacīkšu braucējiem Savienotajās Valstīs, 26 gadus vecais Viljams Kisems Vanderbilts II sāka pirmo reizi Amerikā rīkot starptautiskas autosacīkstes, kas tika organizētas pēc Eiropas parauga. Un 1904. gadā nodibināja savā vārdā nosaukto balvu – Vanderbilta kausu. Taču pirmajos gados amerikāņi pie uzvaras netika…

Longailenda, 1908. gada 24. oktobris. Pirmā Amerikas uzvara

Jaunajam Vanderbiltam bija apnicis atvairīt blakus trasei esošo ciematu fermeru un iedzīvotāju uzbrukumus. Viņiem, dabiski, sacīkstes traucēja. Viljams problēmu atrisināja radikāli, Longailendas rajonā nopērkot zemi, kur ierīkoja sacīkšu trasi ar nosaukumu Long Island Motor Parkway. Tagad sacīkšu pretinieku demaršiem varēja nepievērst uzmanību. Jaunajā trasē Vanderbilt Cup izcīņa notika 1908. gadā.

Vanderbilt Cup
Lutgens ar mehāniķi, savā automobilī Mercedes (Nr. 5) iepildot degvielu 1908. gada sacensībās.

Uz starta nostājās 11 amerikāņu un 6 eiropiešu ekipāžas. Starp automobiļiem, kas pārstāvēja amerikāņu pusi, bija Locomobile (vadītājs Džordžs Robertsons), Matheson (Luijs Ševrolē), Chadwick (Haupts) un trīs Thomas. No eiropiešu mašīnām būtu minamas Isotta (Itālija, vadītājs Laitls), Renault (Francija, vadītājs Lūiss Strengs un mehāniķis Kīns), Mercedes ar 120 ZS dzinēju (Vācija, Lutgens un Straikers).

Sacīkstes bija aizraujošas. Pēc starta signāla par līderi izvirzījās Robertsona Locomobile. Ceturtajā aplī tas piekāpās Chadwick, Isotta un Mercedes. Pēc tam, kāpinot ātrumu, priekšā atkal nonāca Robertsons.

Chadwick izgāja no ierindas, bet Isotta rāvās uz priekšu. Nākamajās 90 jūdzēs starp Locomobile un Isotta iedegās sīva cīņa. Pēdējā aplī, straujā pagriezienā Locomobile zaudēja riteni. Mežonīgā tempā tika pielikts jauns. Robertsons bija izmisis: uzvara burtiski slīdēja viņam un Amerikai no rokām ārā… Ar neiedomājamu piepūli viņš metās braucējiem pakaļ, un… Locomobile pie finiša nonāca pirmais. Beidzot kausu bija ieguvusi Amerika! Sajūsminātie skatītāji ielenca automobili. Un tajā brīdī Džo Florida, kas brauca trešais, ietriecās pūlī. Tika traumēts viens skatītājs. Bija sasniegts jauns ātruma rekords – 64,3 jūdzes stundā.

Vanderbilt Cup
1908. gada sacensību uzvarētājs Džordžs Robertsons ar automobili Locomobile (Nr. 16).

Longailenda, 1909. gada 30. oktobris. Uz starta sērijveida automobiļi

Šajos gados no sensacionāla ātruma iemiesojuma automobilis pārtapa par praktisku un ērtu lietu. Daudzi vēlējās iegūt automašīnu biznesa vajadzībām un ērtībai. Autorūpniecība attīstījās, izlaida aizvien vairāk automobiļu sēriju, pieprasījums pēc mašīnām palielinājās. Sērijveida automobiļu sacīkstes kļuva par sociālo pārmaiņu atspulgu un apliecināja lietišķo pieeju automobiļu būvei. Vanderbilta kausa izcīņa 1909. gadā šai ziņā nebija izņēmums.

Vanderbilt Cup
Spensers Višārts ar automobili Mercedes (Nr. 16). 1909. gada sacensībās ieņēma ceturto vietu.

Trasi 1909. gadā saīsināja līdz 20 kilometriem, jo uzskatīja, ka tādējādi sacīkstes kļūs interesantākas. Bet, tā kā sacensības notika vēlu rudenī, aukstuma dēļ ieradās tikai 20 tūkstoši skatītāju. Trīspadsmitnieka konvencijas sasaistīti, Eiropas autoražotāji atteicās savas mašīnas sūtīt uz sacīkstēm Savienotajās Valstīs (tikai Fiat, kas konvencijai nebija pievienojies, turpināja sacensībās piedalīties).

Vanderbilt Cup
Džona Eitkena ekipāža (Nr. 10). 1909. gada sacensībās finišēja divpadsmitais.

Tie, kas uz sacensībām nebija atnākuši, to rūgti nožēloja. Par uzvarētāju kļuva nesatricināmi mierīgais un līdzsvarotais amerikānis Garijs Grants ar automobili Alco. Viņš nekad nepaļāvās uz ātrumu vien. Viņa uzvara bija striktas plānošanas un auksta aprēķina rezultāts.

Vanderbilt Cup
Lī Lorimers ar automobili Chalmers (Nr. 9). 1909. gada sacensībās ieņēma sesto vietu.

Par līderi centās izvirzīties vēl viens amerikāņu auto – Chalmers (vadītājs Billijs Knipers). Taču Grants apsteidza vispirms Pārkera Fiat un pēc tam Chalmers. Finišā viņa vidējais ātrums bija 62,8 jūdzes stundā.

Vanderbilt Cup
Džons Seimurs ar automobili Isotta-Fraschini (Nr. 17). 1909. gada sacensībās ieguva 10. vietu.
Vanderbilt Cup
Garijs Stilmans ar automobili Marmon (Nr. 12). 1909. gada sacensībās finišēja devītais.

Longailenda, 1910. gada 1. oktobris. Goodbye, Longailenda!

Šoreiz sacensībās piedalījās jau 26 amerikāņu mašīnas un vairāki desmiti ārzemju automobiļu. Sacensības vēroja milzīgs pūlis – aptuveni 300 tūkstoši cilvēku.

Vanderbilt Cup
Luijs Ševrolē ar automobili Buick pirms starta 1910. gada sacensībās.

Un atkal uzvarēja Garija Granta nesatricināmais miers (un, protams, plānošana)! Viņš brauca gluži kā pēc saraksta, citu pēc cita atstājot aiz muguras sāncenšus– Buick (vadītājs Luijs Ševrolē), Marmon (Dousons) un National (Eitkens). Piecas jūdzes pirms finiša, atstājis aiz sevis Marmon, zemei pieplakušais Alco finišēja. Marmon atpalika tikai par 25 sekundēm. Granta vidējais ātrums bija 65,1 jūdze stundā. Tas bija solīds sasniegums, ja ņem vērā sāncenšu blīvumu un skatītāju daudzumu.

Vanderbilt Cup
1910. gada sacensību starts.

Tās Longailendā bija atvadu sacensības. Pēc šīm sacīkstēm, kas kļuva par vēstures notikumu, Kausa izcīņa sāka ceļojumu pa Ameriku.

Vanderbilt Cup
1910. gada sacensību uzvarētājs Garijs Grants ar automobili Alco (Nr. 18)

Savanna (Džordžija), 1911. gada 27. novembris. Jaunsposms

Šajās sacensībās piedalījās tikai 14 komandas. Daži autoražotāji, arī Alco, bija nolēmuši visus līdzekļus ieguldīt ražošanā, „nesadrumstalojot” līdzekļus sacensībām. Starp tiem, kas tomēr piedalījās sacensībās ovālā trasē, bija National un Simplex. Amerikāņu autobraucēji saņēma pilnveidotus modeļus ar ne mazāk kā 600 kubikcollu dzinējiem. Ralfs Malfords un Garijs Grants žilbinoši baltos kombinezonos brauca ar 51 ZS jaudas Lozier. Eiropas autoražotājus pārstāvēja divi automobiļi Mercedes un viens Fiat.

Iesākumā Granta Lozier brauca pirmais, traucoties cauri pūlim, kurā bija aptuveni 100 tūkstoši cilvēku. Taču Ralfa de Palmas Fiat uzņēma lielāku ātrumu, apdzenot Lozier un Marmon. De Palma, noturot ātrumu 77 jūdzes stundā, saglabāja līdera pozīcijas. Bet… Sacīkšu automobiļu riepas tolaik ātri nodila pat uz teicama seguma ceļa. Ralfs de Palma divu riepu nomaiņai patērēja 2 minūtes, to savukārt izmantoja Malfords ar Lozier.

Publika sajūsmā rēca, kad Ralfa Malforda Lozier finišēja, apsteidzot Fiat un gandrīz par 10 minūtēm Mercedes. Bet Granta Lozier, neraugoties uz viņa plānošanu, nesatricināmo mieru un aprēķiniem, finišēja ceturtais, pēc tam – Pope-Hartford.

Pārvarot distanci un mainot riteņus, Malfords uzveica 291 jūdzi ar vidējo ātrumu 74,07 jūdzes stundā. Līdz pasaules rekordam pietrūka tikai daži desmiti sekunžu. Amerika gavilēja: tās sērijveida mašīnas uzvarēja pašus spēcīgākos Eiropas sacīkšu automobiļus. Tā, piemēram, Lozier pārstāvēja modeli, kas jau tika piegādāts tirgum. Sērijveidā tika ražoti spārni, dzinējs, transmisija, uzkare, stūres mehānisms un bremžu sistēma.

Līdz pat 1916. gadam Vanderbilta kausa izcīņa tika rīkota kā sava veida prologs ASV Grand Prix sacensībām.

Un tomēr autobūvētāju interese pa šo prologu bija zudusi, sacīkstēm netika sniegts vajadzīgais atbalsts un finansējums. Pēdējās četrās sacensībās līderi bija Eiropas autobūvētāji.

Tā, piemēram, 1912. gada oktobrī Milvoki pirmo vietu ieguva Mercedes, kuram pie stūres bija Ralfs de Palma, tādējādi revanšējoties par bijušo zaudējumu.

Vanderbilt Cup
Viljams Kisems Vanderbilts ar Gariju Grantu pie Isotta-Fraschini stūres pirms starta 1914. gada sacensībās.

Santamonika, 1914. gada 26. februāris. Granta sakāve

Janvāra sākumā kļuva zināms, ka abas tradicionālās sacensības – Vanderbilta kausa un ASV Grand Prix izcīņa – notiks Losandželosas priekšpilsētā Santamonikā. Pirmo no tām sankcionēja Amerikas Autoklubs, otro – Amerikas automobiļu asociācija. Pirmajā tika atļauts piedalīties automobiļiem ar darba apjomu līdz 600 kubikcollām, otrajai ierobežojumu nebija. Abām sacīkstēm vajadzēja notikt attiecīgi 21. un 23. februārī. Taču lietusgāžu dēļ tās pārcēla uz 26. un 28. februāri.

Vanderbilt Cup
SS1914. gada sacensībās krasā Nevadas avēnijas pagriezienā Edija Pullena mašīnai nokrita ritenis.

Favorīts Garijs Grants brauca ar automobili Isotta-Fraschini (atcerieties, par šo itāļu automobili sapņoja mašīnas „Antilope Gnu” saimnieks Ādams Kozļevičs no Ilfa un Petrova „Zelta teļa”). Viņš startēja pirmais, bet dzinēja bojājuma dēļ bija spiests distanci atstāt.

Lai gan starts nebija kopējs, notika divcīņa starp Ralfu de Palmu, kas brauca ar Mercedes, un Bārniju Oldfīldu (Mercer). Bet Oldfīldam (tāpat kā savulaik Ralfam Savannā) nācās apstāties sakarā ar riteņa nomaiņu, turpretī Palma uzveica 300 jūdžu distanci bez apstāšanās 3 stundās 53 minūtēs. Un uzvarēja otro reizi.

Šajās sacensībās notika arī avārija. Tā atgadījās asā pagriezienā Nevadas avēnijā. Tajā cieta nākamais Grand Prix uzvarētājs Edijs Pullens. Divas dienas vēlāk tajā pašā vietā apgāzās Sunbeam ar Džeimsu Markīzu. Braucējs un mehāniķis vairākus mēnešus balansēja uz dzīvības un nāves robežas un slimnīcu atstāja tikai pēc gada. Bet nelaimīgo vietu sāka dēvēt par „nāves pagriezienu”.

Vanderbilt Cup
1914. gada sacensību uzvarētāja Ralfa de Palmas finišs ar automobili Mercedes (Nr. 12).

Uzdevums izpildīts

Šajās sacensībās bija skaidri redzams, ka Amerika zaudē savas pozīcijas. Eiropa triumfēja. 1915. gada martā Sanfrancisko un 1916. gada oktobrī Santamonikā uzvarēja Dario Resta ar automobili Peugeot.

Vanderbilts drīz pēc tam atzinās: „Esmu bijis daudzu sacensību liecinieks, un man ir skaidrs, ka Eiropas automobiļi ir jaudīgi un pastāvīgi par pieciem gadiem apsteidz amerikāņu mašīnas…” Un neaizmirsa piebilst:„Mūsu autoražotājiem daudz devis tas, ka Longailendā vairākus gadus notika ārzemju mašīnu sacensības. Kopš sacīkstes tiek rīkotas Savannā, Milvoki un Santamonikā, kauss ir zaudējis savu iepriekšējo nozīmīgumu.” Pēc tā iedibinātāja domām, Vanderbilta kausa izcīņas uzdevums ir izpildīts. Pienācis īstais brīdis to izbeigt. Un tas arī tika izdarīts.

Vanderbilta kausa izcīņu un vairāk nekā desmit citu autoralliju 1916. gadā apvienoja (pirmo reizi pasaulē!) vienā daudzposmu čempionātā. Savukārt 1917. gadā no autorallijiem Savienotajās Valstīs atteicās, un tos atjaunoja tikai 1936. gadā.

Vanderbilta brāļadēls Džordžs Vašingtons Vanderbilts mēģināja atjaunot sacensības, Longailendā izbūvējot ātrgaitas trasi, kurai deva daiļskanīgu nosaukumu „Rūzvelta autodroms”. Alfa Romeo, kārojot nopelnīt lielu naudu, nosūtīja trīs braucējus un guva uzvaru. 1937. gadā uzvarēja Bernds Rozemeijers. Un tomēr par sacensībām trūka intereses: amerikāņu mašīnas nespēja konkurēt ar Eiropas spēkratiem. Sacensības vairs nerīkoja.

Vēlreiz atjaunot Vanderbilta kausa izcīņu 1960. gadā mēģināja slavenās dzimtas pārstāvis Korneliuss Vanderbilts. Sacensības notika klasē „Formula-juniors”. Par uzvarētāju kļuva Garijs Kārters.

…Ar Vanderbilta kausa izcīņas sacensībām Amerika pamatoti kļuva slavena autosporta aprindās visā pasaulē, tās veicināja nacionālās autorūpniecības attīstību.

Jāatzīmē, ka īstais Vanderbilta kauss tagad glabājas Smitsona institūtā (ASV).

NO COMMENTS

LEAVE A REPLY