Samurajs – Japānas dvēsele

0
31
Samurai
Kadrs no filmas „Pēdējais samurajs”.

Trīs vārdi – samurajs, segun, sepuku. Trīs jēdzieni – bezbailīgs karotājs, taisnīgs karavadonis, neaptraipīts gods.

Vara un tai tuvu stāvošās personas

Japānas tradīcijas un ieradumi nereti pārsteidz. Piemēram, VIII-XI gadsimtā imperatora galms diezgan bieži pārcēlās no vienas vietas uz citu vietu. Un ne jau tāpēc, ka debesu dēli un viņiem tuvu stāvošās personas to ļoti vēlējās. Šī ceļošana bija saistīta ar seno japāņu pārliecību, ka nāvi izraisa dvēseles piesārņojums. Tātad vieta, kur miris valdnieks, ir apgānīta, jaunajam monarham tur dzīvot un izmantot priekšteča mantas neklājas. Tāpēc jāveido jauna galvaspilsēta, jāceļ pilis… Un drīz pēc tam zemnieki bijušās galvenās pilsētas ielas pārvērta par rīsa laukiem.

Dabiski, ka ap imperatora troni rosījās palīgi – dažādu klanu pārstāvji, kas izlēma valsts lietas – gan svarīgas, gan mazsvarīgas. Protams, starp klaniem notika cīņa par ietekmi. Uzvarētājs deva imperatoram padomus, proti, valdīja. Klana galva izlēma, vai imperators paliks tronī vai atdos savu vietu mazgadīgajai atvasei, kuru ietekmēt ir daudz vienkāršāk. XI gadsimtā debesu impērijas lielajam valdniekam apnika šāda aizgādniecība. Viņš atteicās no troņa par labu mantiniekam un… iestājās klosterī. Taču, skaitot lūgšanas un meditējot, vienlaikus centās valdīt. Tā izveidojās sistēma insej – valdīšana no klostera. Vienlaikus varu nostiprināja militārie feodāļi, kam bija pakļautas bruņotas vienības, kuru uzdevums bija gan sargāt zemes, gan arī uzbrukt kaimiņiem.

Samurai
Glezna „Samurajs”. Utagava Toekuni.

Priekšteči

Kas darbojās bruņotajās vienībās? Galvenokārt vienkāršie zemnieki, kas prata rīkoties ar kapli, lētu zobenu vai gluži vienkārši noasinātu nūju. Vairums samuraju priekšteču neprata ne lasīt, ne rakstīt. Bieži vienībām pievienojās aizbēguši zemnieki, pat lielceļu laupītāji. Tikumi bija vienkārši un nežēlīgi: izdzīvoja tas, kas prata labāk rīkoties ar zobenu un nūju. Par respektu pret „zilajām asinīm” un senu dzimtu, kā tas bija pieņemts starp aristokrātiem, neviens pat neieminējās: spēkā bija princips – uzvar stiprākais.

Vienības locekļu pienākums bija trenēties un pilnveidot cīņas mākslu (tās pamati tika pārņemti no ķīniešiem). Disciplīna bija stingra un sīki izstrādāta. Kaujinieku vienībās pastāvēja attiecības „kungs-kalps”. Tieši no šiem kaujiniekiem izveidojās samuraji, kurus jau gadsimtiem ilgi Japāna sauc par savu dvēseli.

Samurai
Gravīra „Samurajs”. Utagava Kuniesi

Morāles veidošanās

Par samuraju sākotnēji sauca „personīgo kalpu”. Vēlāk šo vārdu lietoja tādā nozīmē kā „karotājs” un „cilvēks, kas nodarbojas ar cīņas mākslu”. Nedz politiskajā, nedz kultūras dzīvē šiem mazizglītotajiem karotājiem nekādas lomas nebija. Taču vēsture apliecina, ka viņi var ietekmēt civilizāciju, kas pilnībā ieslīgusi dažādos rituālos. Tikai iesākumā samurajiem vajadzēja pierādīt, ka viņi ir vitāli nepieciešami. Šādu iespēju sniedza pati vēsture. Tas notika X-XII gadsimtā, kad aristokrātu klani sāka viņus nolīgt savstarpējo attiecību kārtošanai. Tieši tolaik veidojās arī īpašā samuraju morāle.

Interesants piemērs XII gadsimta 70.-80. gados ir divu klanu – Minamoto un Taira – savstarpējā cīņa. Minamoto kareivji satrieca ienaidnieku. Uzvarētāja samuraji saņēma balvas. Tomēr izrādījās, ka karotāju simpātijas nepieder stiprākajam. Samuraji metās ceļos, godinot Taira nama galvu – dižo Kiemori. Kāpēc? Samuraju uztverē nebija nekādas nozīmes faktam, ka Taira nams ir sakauts, jo pats Kiemori nevienu kauju nebija zaudējis. Savukārt klana krahs apliecina, ka slava un veiksme, tāpat kā visa cilvēka dzīve, ir gaistoša. Pat neuzveicams, drosmīgs un lepns cilvēks, kas uzvarējis daudzus, aiziet nebūtībā. Pat visizcilāko kareivi nekas nespēj noturēt šajā nīcīgajā pasaulē.

Samurai
SGravīra „Samurajs”. Tojoharu Kunišika. 1877.

Hierarhija

Samuraju vidē bija sava hierarhija. Pašā augšgalā bija segun (pavēlnieks, karavadonis) un viņa ģimene. Šo slāni sauca par daime (tiešā tulkojumā „lielie vārdi”). Segun bija „pirmais no līdzīgajiem”, karavīrs ar vislielāko autoritāti. Ap viņu izveidojās sava veida štābs, kas vēlāk pildīja valdības bakufu funkcijas.

Pie zemākas kategorijas seme („mazie vārdi”) piederēja sīkmuižniecības samuraji. Viņiem bija tieši pakļauti tie, kam zeme nepiederēja. Visi pārējie bija parasti trūcīgi kareivji, kas kalpoja slānim daime. Samuraja labklājība bija tieši atkarīga no tā, kāds kaujinieks viņš bija. Prasmīgs un bezbailīgs varēja cerēt, ka saņems zemi – jo lielāka kareivja meistarība, jo lielāku gabalu. Taču ilgajos karos samuraji bija zaudējuši prasmi kopt zemi, turklāt zemnieka darbu viņi uzskatīja par „zemu”. Un rezultātā daudzi izputēja. Tad samurajiem sāka maksāt algu – noteiktu rīsu daudzumu gadā. Rīsi bija valūta: par tiem samuraji pirka bruņojumu, uzturēja ģimeni. Ar rīsiem maksāja nolīgtajiem nindzjām (izlūkiem). Šāda samurajiem maksājamās atlīdzības sistēma saglabājās līdz XX gadsimta sākumam.

Samurai
Kavanakadzima Načalo prefektūrā piecas reizes kļuva par sīvu kauju vietu Sengoku Dzidaj periodā.

Filozofija

Samuraji bija dažādi: bagāti un trūcīgi, kāds bija radis un mācēja komandēt, turpretī cits bija algots izpildītājs. Viņus apvienoja piederība pie karavīra darba. Un šī piederība, kas parastajiem cilvēkiem nebija pieejama, veidoja viņu dzīves un uzvedības stilu, īpašo psiholoģiju.

Katram samurajam vajadzēja iemācīties eksistēt „mūžīgi ilgstošajā tagadnē”, bez Vakar un Rīt, izšķīst Visumā. „Nav nedz manis, nedz cita”, bet viss ar visu saplūst. Ir svarīgi atrast sevi šajā pasaulē, personificēties ar to.

Meistari mācīja: „īstais zobena trieciens nāk no Tukšuma”, kad kareivis aizmirsis visu pasauli un pats vairs neeksistē, kad viņa apziņa ir attīrījusies gluda kā spogulis, bet prāts ir līdzens kā mēness gaisma, kā ezera virsma.

Samurai
Samurajus varēja pazīt pēc matiem, kas pieres daļā bija nodzīti un sasukāti uz aizmuguri. Retuša. Ap 1860. gadu.

Samuraja kodekss uzlika pienākumu ievērot stingrus noteikumus. Reglamentēts bija viss līdz pēdējam sīkumam: „godā tos, kas ir augstāk par tevi, un esi līdzcietīgs pret tiem, kas ir zemāk par tevi”; „nekad nevienam nemelo un nesaki puspatiesību”; „nepieļauj negodīgas domas”; „pievērs uzmanību pat ikdienišķajam”; „nedari neko nelietderīgu”. Visus noteikumus apvienoja „Busido” („Kareivja ceļš”). Šis likumu kopojums ne tikai un ne tik daudz regulēja samuraja rīcību, cik domas. Kareivim vienmēr jāgrib un jātiecas iet nāvē par savu saimnieku. Galu galā dzīve ir „tikai pirmsausmas stara atspīdums rasas pilienā uz lapas”. Kāpēc par to vajadzētu drebēt? Svarīgi ir domāt nevis par to, kā uzvarēt nāvi, bet par to, kā pareizi nomirt ar obligāto smaidu uz lūpām.

Samurai
Samurajs pilnā ekipējumā, bruņots ar tati (uz gurna) un tanto (aiz jostas aizbāzts cīņas nazis). Retuša. Ap 1860. gadu.

Visa samuraja dzīve bija pakļauta daudzo rituālu ievērošanai. Treniņi parasti sākās ar lūgšanām budistu dieviem vai klanīšanos gariem sintoistu dievu pielūgšanas vietā (atkarībā no tā, pie kuras ticības kurš pieder). Arī samuraju dejām bija rituāls raksturs. Tās bija kaujinieciskas kustības ar seno šamaņu priekšstatu piejaukumu. Sevišķi skaistas bija deju lēnās kustības un statiskās pozīcijas ar kaujas vēdekļiem no dzelzs.

Samurai
Samurajiem bija daudzas privilēģijas. Piemēram, bija atļauts nēsāt līdzi divus zobenus, ar kuriem īpašos gadījumos (ja tika aizskarts) samurajs varēja sacirst gabalos jebkuru zemas kārtas cilvēku, turpretī parastie ļaudis vispār nedrīkstēja nēsāt ieročus.

Samuraja portrets

Dzirdot vārdu „samurajs”, eiropieši iztēlojas niknu, bet cildenu un mazrunīgu kaujinieku. Viņš brīdina pretinieku par nodomu uzbrukt, pat dod laiku sagatavoties. Un, protams, no mugurpuses neuzbrūk. Neuzticība un nodevība ir apkaunojošs noziegums. Viņš tur godā rituālus un tos ievēro. Treniņu un kauju starplaikos sacer dzeju un glezno, nododas kaligrāfijai un filozofē. Un šis bezbailīgais karavīrs, smalkais domātājs, garīgi attīstītais cilvēks ir orientēts uz kalpošanu kungam, ir tam uzticīgs. Viņš ir pieklājīgs un iecietīgs pret uzveikto ienaidnieku. Tāds eiropiešu izpratnē ir ideālais samuraja veidols, kuru bieži vien uztur japāņu kultūra.

Samurai
Samuraja amunīcija. XVIII gadsimts. Annas un Gabriela Barnjē-Milleru muzejs. Dalasa.

Īstenībā, kā liecina vēstures hronikas, samuraji bija nodevīgi, bieži nepildīja solījumus, nodeva savus kungus, laida darbā zobenu pret pirmo pretimnācēju. Lieliski sagatavotie kaujinieki, kas pasauli uztvēra intuitīvi, lielākoties bija nežēlīgi, bezsirdīgi, pat netikli cilvēki. Piemēram, dižais cīnītājs Musasi Mijamoto (XVI-XVII gs.) bija izteikti rupjš un izcēlās ar izlaidību. Tikpat bezbailīgais skaistulis, kauslis un spēkavīrs Sukeroku bija pastāvīgs jautro kvartālu apmeklētājs un allaž gatavs likt lietā katanu (garu zobenu). Īstenībā samuraju kultūras ideāls bija tieši šādi kaujinieki, kas nepavisam nav uzskatāmi par cildeniem nerunīgiem varoņiem.

Kas attiecas uz cildenumu, tad samuraja izpratnē tas nozīmēja tikai vienu: par katru cenu jānosargā savas dzimtas un sava saimnieka gods. Ar to izskaidrojama arī kaujas sākuma nokavēšana, slepkavošana no slēpņa, vājāko nogalināšana. Jāņem vērā arī tas, kā samuraji saprata „humānismu” un „cilvēkmīlestību”. Katram vajadzēja izpildīt daudzas rituālas normas attiecībā uz savu kungu, vecākiem, draugiem. Ja kāda nav izpildīta, vairs neesi cilvēks. Bet cilvēka nogalināšana nav nekāds grēks. Prakticisms ir augstāks par humānismu, tātad drīkst nogalināt guļošo, to, kurš padevies, nevajag tādu žēlot (ja nu pēkšņi atgūstas un metas tev virsū?!).

Jāteic, ka arī „cīniņos atlasa spilvenu laukos” samurajs bija nežēlīgs karotājs: viņš uzveica sievieti, „paņēma ar varu” pat tad, ja viņa bija piekritusi. Vīrietim taču jābūt vīrišķīgam, pat rupjam, bet sieviete ir vāja un pakļāvīga „kā zemiene, kas pieņem visas ūdens plūsmas”. Ja atmetam visus mītus,  tāda bija realitāte.

Samurai
Īpašos apstākļos cittautietis varēja cīnīties samuraju pusē vai pat kļūt par samuraju. Tas bija īpašs gods, kas ietvēra atļauju iegūt samuraju ieročus un jaunu – japānisku vārdu. Šo godu varēja parādīt tikai daime (lordi feodāļi) vai seguni (karavadoņi). Ir zināmi četri rietumu vīrieši, kam piešķirts samuraja nosaukums. Tie ir avantūrists Viljams Adamss, viņa pārinieks Jans Jostens van Lodensteins, flotes virsnieks Jevgeņijs Kolačs un ieroču tirgotājs Edvards Šnells. Adamss pat kļuva par paša seguna padomnieku. Tātad filmas „Pēdējais samurajs” varonim ir reāls prototips.

Kalpošana kungam

Tomēr nekāda leģenda un mīts nav tas, ka vairums samuraju bija līdzīgi ieslodzītajiem, kuru pienākums ir kalpot saviem saimniekiem un pildīt veselu virkni uzvedības noteikumu (giri). Viņu dzīves morālais pamats ir pienākuma pildīšana. Bija formulētas četras galvenās prasības: „nenokavē nostāties uz karotāja ceļa”; centies būt noderīgs kungam; turi godā savus senčus;  stāvi pāri personīgajām simpātijām un savām bēdām, dzīvo citu labā”. Un samuraji godāja un pildīja. Pat paši lepnākie kareivji iekšēji nebija ne patstāvīgi, ne brīvi, turklāt rituālā realitāte viņus padarīja par pakļautajiem. Galu galā kalpot kungam gluži vienkārši bija izdevīgi: viņš rūpējās par vienkāršo samuraju, baroja, apģērba, tādējādi nodrošinot nepieciešamo psiholoģisko komfortu. Ar to izskaidrojamas šausmas un bezizeja tad, kad saimnieks gāja bojā. Šāds samurajs kļuva par roņinu (burtiskā nozīmē „cilvēks vilnis”, proti, pakļauts visiem vējiem) – par vasali bez kunga.

Šādu saimnieku zaudējušu bēdubrāļu stāvoklis bija nožēlojams: ne savas zemes un nopietnu bruņu, ne pieticīgas algas, ne prasmes un vēlēšanās ar kaut ko, izņemot karošanu, nodarboties… Tikai divi zobeni, alebarda, trūcīgs apģērbs un galēja nabadzība. Un trīs iespējas – meklēt jaunu piemešanās vietu, atriebt kunga nāvi vai nekavējoties sekot saimniekam, tas ir, veikt sepuku rituālu (uzšķērst vēderu). Un tādējādi izpildīt pienākumu pret kungu, neapkaunojot senčus. Šis rituāls tika praktizēts kopš XI gadsimta un tika uzskatīts gan par drosmes izpausmi, gan par iespēju nepieļaut bojāeju no ienaidnieka rokas. Samurajs taisīja sepuku arī tad, ja uzskatīja, ka nav pildījis solījumu vai rituālu, ja saimnieks apšaubīja viņa kalpošanas patiesumu. Sepuku piesprieda arī samurajam noziedzniekam, lai viņš varētu atgūt godu. Tiek uzskatīts, ka pirmo šādu rituālu veica sieviete – dieviete Omi. Bija izcēlies strīds ar vīru, viņa dzinās tam pakaļ, ļoti sadusmojās un niknumā uzšķērda sev vēderu, bet pēc tam ielēca purvā.

Atriebšanās par kunga bojāeju bija ceļš, ko izvēlējās bez viņa palikušie samuraji. Stāsts par viņiem atspoguļots Kuniesi gravīrās „Uzticamo vasaļu dzīvesstāsts”, kas iedvesmojušas filmas „47 samuraji” veidotājus. Sanāca fantāzijas pilns slavenās leģendas pārstāsts amerikāņu gaumē. Ko tad vēsta leģenda?

Samurai
Samurajs Fuva Kacuemons Masatane aplūko sava zobena asmeni. Gravīra no sērijas „47 uzticīgi samuraji”. Utagava Kuniesi.

Uzticīgie vasaļi

1702. gadā toreizējā uzlecošās saules zemes galvaspilsētā Edo risinājās notikumi, kas pārsteidza visu Japānu. Bet jau gadu un deviņus mēnešu iepriekš tika pieredzēts kaut kas neiedomājams. Seguna pilī, kur bija paredzēts uzņemt imperatora sūtni, samurajs Asano Naganori ar zobenu rokā uzbruka slavenās aristokrātu dzimtas galvai Kiram Jesinakam un viņu ievainoja. Tas bija kas nedzirdēts: atkailināt zobenu seguna telpās bija stingri aizliegts! Un nekādi iemesli, pat nāvējošs apvainojums, netika ņemti vērā. Asano piesprieda sepuku rituālu. Tās pašas dienas vakarā vēders tika uzšķērsts. Visi Naganori kalpojušie samuraji kļuva par roņiniem. Jesinaka no soda izbēga, lai gan tika uzskatīts par nelieti. Cietušie vasaļi zvērēja, ka atriebsies par kunga nāvi, un izveidoja 47 roņinu savienību. Tā kā atriebība ir „ēdiens, ko pasniedz aukstu”, roņini rīcībai gatavojās gandrīz divus gadus.

Viņus novēroja. Edo varas iestādes nojauta par gatavošanos atriebībai, taču pat nemēģināja uzticīgos vasaļus atturēt. Visi saprata: atriebība par kungu ir svēts pienākums. Beidzot piemērots brīdis bija klāt, nelieša māja tika ieņemta triecienā, pāridarītājs atrasts ogļu glabātavā. Ar saimnieka dunci viņam nocirta galvu, kuru roņini nolika uz Asano kapa. Samuraju pienākumu viņi bija izpildījuši, paliekot uzticīgi savam kungam arī pēc tā nāves. Pēc ilgas apspriešanās roņiniem, kas pat nemēģināja slēpties, tika dāvātas tiesības doties nāvē. Sepuku rituālu uzticīgie vasaļi veica četrās dažādās mājās. Viņu mirstīgās atliekas apglabāja blakus Asano kapam.

Tiesa, vēderu uzšķērda tikai 46 roņini. Viens tūlīt pēc nama ieņemšanas pazuda. Pastāv versija, ka roņinu savienības vadītājs viņu nosūtīja pie kunga jaunākā brāļa. Vienīgajam šā notikuma lieciniekam un dalībniekam vajadzēja palikt dzīvam, lai pastāstītu, kā viss notika. Un šī misija tika izpildīta:  aculiecinieks par to uzrakstīja divus apcerējumus.

Samurai
Kadrs no filmas „47 samuraji”.

NO COMMENTS

LEAVE A REPLY