Žans Bugati – automobiļu dizaina virsotnē

0
22
Jean Bugatti
Žans Bugati uz Bugatti Type 44 fona. 1929

Kopš 1931. gada modeļiem Bugatti piemītošā nevainojamā un elegantā greznība visā pilnībā ir Žana Bugati nopelns. Bet viņa izstrādāto automobili Bugatti Tepe 57SC Atlantic daudzi uzskata par autobūves vēsturē pašu skaistāko, par nepārspējamu formas un funkcionalitātes etalonu.

„Šis automobilis ir ikona un visu laiku automobiļu dizaina virsotne…,” tā par Bugatti Type 57SC Atlantic teicis Bugatti Automobiles vadītājs Juliuss Kruta. Fakts, ka līdz šim saglabātie minētā modeļa paraugi ir paši dārgākie pasaulē (1936. gada Bugatti Type 57SC Atlantic izsolē 2010. gadā tika pārdots par rekordcenu – 38 miljoniem dolāru), tikai uzsver interesi par Žana Bugati jaunradi.

Jean Bugatti
Žans blakus Bugatti Type 41 Royale ar šasiju Nr. 41111. Šis rodsters piederēja tekstilfabrikantam Ederam. 1932W

Žans dzimis Ķelnē (Vācijā) slavenajā Bugati ģimenē 1909. gadā. Viņa vestēvs bija prasmīgs mēbeļu galdnieks un mākslinieks, tēvocis Rembrants – tēlnieks, bet tēvs Etore – ievērojams automobiļu konstruktors. Žana dzimšanas gadā Molsheimā pie Strasbūras, kas tolaik piederēja Vācijai, darbību uzsāka tēva Etores Bugati dibinātā nelielā rūpnīca, kas izlaida nelielas sacīkšu un sporta automobiļu partijas. Pēc kāda laika visa ģimene pārcēlās uz Molsheimu, kur izmēģinājumu trases apjoztajā pilī aizritēja Žana Bugati dzīve.

Jean Bugatti
Type 41 Royale ar šasiju Nr. 41131. 1931

Kopš agras bērnības Žans dzīvoja starp meistariem, kas montēja automobiļus Bugatti. Mašīnas vadīšanas iemaņas viņš pārņēma no talantīgajiem rūpnīcas izmēģinātājiem un firmas komandas sacīkšu braucējiem, kuri netālu no rūpnīcas testēja mašīnas. Žans visu ātri uztvēra un varētu gūt panākumus autosportā, ja tēvs nebūtu kategoriski aizliedzis piedalīties jebkādās sacensībās. Etore gribēja, lai dēls ģimenes biznesa pārzināšanu ar laiku pārņem savās rokās, tāpēc sargāja Žanu no bīstamiem kārdinājumiem. Žanam atlika vienīgi samierināties ar rūpnīcas mašīnu izmēģināšanu.

XX gadsimta 20. gados Etore uzdeva Žanam izstrādāt uzņēmuma produkcijas stilu. Par pirmo patstāvīgo darbu Žanam kļuva ar šasiju 41100 aprīkotās kupejas Type 41 Royale Napoleon virsbūve, kurā Bugati ģimenei raksturīgā filozofija, kas izpaudēs kā fundamentāla pieeja darbam, tika bagātināta ar drosmīgiem stila risinājumiem. Virsbūve Žana izpratnē bija nevis nedzīva kārba, bet gan skulptūra, kurai piemīt ekspresija un dinamika. Tā radās slavenā lidojošā spārnu līnija un ovālie logi, kurus viņš uzskatīja par spriedzi izstarojošās virsmas funkcionālām atverēm.

Jean Bugatti
Type 41 Royale Coupe Napoleon. 1931

Jean BugattiMilzīgajam sešus metrus garajam automobilim Type 41 Royale dzinējs svēra 350 kilogramus (tai skaitā kloķvārpsta 100 kg). Un par to nav jābrīnās: astoņcilindru „monstra” tilpums bija 12,8 litri, turklāt tas „rija” līdz 50 litriem benzīna uz katriem 100 kilometriem. Tāpēc automobilim bija nepieciešama 191 litra benzīna tvertne, kā arī 23 litru eļļošanas sistēma un 68 litru dzesēšanas sistēma. Toties dzinējs sasniedza līdz 300 ZS jaudu, ļaujot automobilim apdzīt visus toreizējos limuzīnus. Radiatora vāciņu vainagoja ziloņa skulptūra, kuras autors bija Rembrants Bugati. Etore Bugati bija iecerējis, ka par viņa klientiem kļūs karaliskās personas (no tā izriet arī automobiļa nosaukums) un visbagātākie cilvēki pasaulē. Tika samontēti kopskaitā seši automobiļi Bugatti Royale Type 41 – katrs ar savu ekskluzīvu virsbūvi. Taču lielās dārdzības dēļ izdevās pārdot tikai trīs no tiem. Par mašīnām  Rolls-Royce tika prasītas 3000 mārciņas, bet par Bugatti Royale – 6500. Un tieši tad uzbruka lielā krīze, kas izputināja miljoniem cilvēku un pat bagātniekus piespieda taupīt.

Jean Bugatti
Type 41 Royale ar šasiju Nr. 41100, salona interjers. 1931
Jean Bugatti
Rembranta Bugati veidotā skulptūra uz Type 41 Royale radiatora vāciņa.

Pagājušā gadsimta 30. gadu vidus autobūvētājiem kļuva par sarežģītu laiku. Lielās depresijas dēļ  ražošanas apjoms katastrofāli saruka, bet daudzas nelielas automobiļu firmas pat izputēja. Uz pārtikušiem klientiem orientētā kompānija Bugatti ekonomiskās krīzes gados sāka zaudēt savas pozīcijas tirgū.  Bugatti XX gadsimta 20. gadu spožās slavas un panākumu posmu 30. gadu sākumā nomainīja melnā josla. To apliecina ražošanas apjoms, kas sašaurinājās desmit reizes. Trīsdesmitajos gados izdevās realizēt 632 mašīnas, lielākoties modeļus  Туре 44 un Туре 46, bet 1933. gadā pa kompānijas vārtiem izbrauca tikai 61 automobilis.

Pārdošanas apjoma krasā lejupslīde ļoti nepārprotami parādīja, ka biznesa glābšanai jāveic radikāli pasākumi. Vispirms tika nolemts tajos apstākļos atteikties no plašā modeļu sortimenta. Bugatti 1931.–1932. gadā saviem klientiem piedāvāja  septiņus dažādus modeļus, bet 1933. gadā to skaits saruka līdz pieciem.

Jean Bugatti
Modelis Aerolithe 1935. gada Parīzes autosalonā.
Jean Bugatti
Aerolithe. 1935

Bugatti spēja noturēties virs ūdens, pateicoties Francijas dzelzceļiem, kas uzņēmumam pasūtīja lielu lokomotīvju partiju. Tās tika aprīkotas ar milzīgiem 12,8 litru astoņcilindru motoriem, kas sākotnēji bija paredzēti automobiļiem Bugatti Туре 41 Royale. Kompānijas dibinātājs Etore Bugati visus spēkus veltīja lokomotīvju ražošanas organizēšanai Parīzes filiālē un automobiļu rūpnīcu Molsheimā pilnībā atstāja dēla Žana ziņā.

Par Žana (tolaik viņam bija 25 gadi) nākamo ievērības cienīgo darbu kļuva kupejas Туре 50 Profilee virsbūve. Arī šoreiz, tāpat kā agrāk, stila pamatā bija pludlīnija. Žans priekšējo logu iestiprināja 30 grādu leņķī, kas tolaik bija kaut kas neredzēts, bet virsbūvi piepildīja ar ļoti sarežģītām slīpām līnijām, tās akcentējot ar pārklājumu divās kontrastējošās krāsās.

Jean Bugatti
Type 57SC Atlantic debija bija vairāk nekā pieticīga. 1935

Žans Bugati saprata: lai izkļūtu no krīzes, nepieciešams principiāli jauns modelis, kas, pateicoties dažādajām virsbūvēm un izpildījuma variantiem, apmierinātu vairumu Bugatti klientu. Par novitātes pamatu Žans izvēlējās populāros modeļus Туре 51 un Туре 55. Mašīnas ārējo veidolu, kam tika dots nosaukums  Туре 57, no nulles radīja kompānijas dizaineri jaunā Bugati vadībā. Automobilis izdevās ļoti savdabīgs, ļaujot pilnībā izpausties Žana talantam. Modelis Type 57 iezīmēja stratēģisku līniju – Bugatti faktiski paziņoja par savu lēmumu likt uzsvaru uz vienu modeli.

Jean Bugatti
Type 57

Pirmais modeļa Туре 57 prototips ieguva oriģinālu priekšējās uzkares konstrukciju. Taču Etore viņam raksturīgajā kategoriskajā tonī  lika dēlam no tās atteikties. Jāteic, ka patrons, kā Etori Bugati sauca kolēģi, neraugoties uz revolucionārajām idejām, ikdienas dzīvē izcēlās ar diezgan lielu konservatīvismu.

Jean Bugatti
Roadster Type 57C Vanvooren. 1939

Zem Туре 57 motora pārsega bija astoņcilindru motors ar divām augšējām sadales vārpstām. Galviņa un cilindru bloks bija izliedi no čuguna. Bloka apakšā bija piestiprināts alumīnija karteris ar sešiem gultņiem, masīvu kloķvārpstu un eļļošanas sistēmu. Sadales vārpstas darbināja zobpārvads dzinēja aizmugures daļā. Starp citiem inovatīvajiem konstrukcijas risinājumiem bija jauna četrpakāpju pārnesumkārba ar zobratu trijās galvenajās ātruma pakāpēs,  kuram bija spirālveida zobi,  un liela diametra  viena diska sajūgs. Dzinēja bāzes versija ar 3257 cmЗ tilpumu sasniedza 135 ZS jaudu un 5000 apgriezienus minūtē.

Jean Bugatti
Viljams, Rožē Labiks, Žans Bugati un Žans Pjērs Vimils. Fonā – Type 57C ar speciālo sacīkšu virsbūvi Lemānas sacīkstēs. 1937

Туре 57 sērijveida ražošanu uzsāka 1934. gadā un turpināja līdz kara sākumam. Par pamatu izmantojot Type 57, tika izlaista vesela sērija modifikāciju – ar kompresoru un bez tā, ar dažādu motora jaudu un elpu aizraujošu virsbūvi.

Jean Bugatti
Žans Pjērs Vimils un Pjērs Veirons (viņa vārdā nosaukts modelis Veyron) Lemānas sacīkstēs.

Žans Bugati savam lolojumam veltīja daudz pūļu – rezultātā tika iegūti četri dažādi automobiļa virsbūves tipi: divu veidu četrdurvju sedani, divvietīga kupeja un kabriolets. Visas virsbūves izgatavoja Bugatti Molsheimas fabrikā vai virsbūvju ateljē Gangloff netālajā Kolmārā. Vairums Туре 57 eksemplāru, kuriem bija Žana Bugati virsbūve, izcēlās ar eleganci, harmoniju, proporcijām un oriģinālu krāsojumu.

Viena no visspilgtākajām Type 57 saimes modifikācijām bija kupeja Atalante un īpaši Atlantic.

Jean Bugatti
Roadster Type 55. 1932.
Jean Bugatti
Roadster Type 55. 1932.
Jean Bugatti
Roadster Type 55. 1932.

Prototips Atlantic ar nosaukumu Aerolithe debitēja 1935. gada Parīzes autosalonā. Automobilis ar pilienveida virsbūvi visus ļoti pārsteidza. Tas ir vienīgais automobilis, kura korpuss izgatavots no alumīnija un magnija sakausējuma „elektrons” un bija diezgan viegli uzliesmojošs, tāpēc virsbūves paneļu savienošanai tika izmantotas kniedes (aptuveni 1200).

Kad 1936. gadā tika uzsākta Atlantic ražošana, ugunsbīstamo „elektronu” pārsvarā aizstāja ar alumīniju, taču virsbūves kniedēšana tika saglabāta. Kniedes pat kļuva par raksturīgu virsbūves iezīmi.

Jean Bugatti
Type 57 Imaginaire. 1934.
Jean Bugatti
Type 57 Imaginaire. 1934.

Atlantic konstrukcija dublēja Type 57. Uz stiprās sporta modeļa šasijas bija novietots kompresordzinējs ar 3257 cm3 tipumu un 210 ZS jaudu. Uzkare – tradicionālā. No mašīnas īpatnībām atzīmējama eļļošanas sistēma ar sauso karteri, divu disku sajūgs, kas nodrošina līganu saķeri, amortizatori De-Ram, kas darbojas līdzīgi tagadējam viskosajūgam, un spieķu riteņi ar stiprinājumu Rudge Witworth (centrālo skrūvi). Atšķīrībā no bāzes Type 57 Žans Bugati maksimāli pazemināja smaguma centru. Automobilis varēja attīstīt ātrumu līdz 200 kilometriem stundā, taču ne garā gabalā, jo riepas tolaik šādu tempu nespēja izturēt.

Jean Bugatti
Type 57 Imaginaire. 1934.

Žans Bugati bija ātrs braucējs. Rūpnīcas komandas sportisti viņu aizmuguriski sauca par „Žanu bezbailīgo”. Viens no viņiem – Renē Dreifuss savās atmiņās rakstīja: „Žans bija reti liels karstgalvis. Ja tam ļautu vaļu, viņš noteikti būtu kļuvis par pasaules čempionu, bet tēvs, labi pazīdams viņa raksturu, aizkliedza startēt rūpnīcas komandā un vispār piedalīties sacensībās… Viņš bija lielisks braucējs un teicami juta ātrumu, taču pārāk riskēja situācijās, kad tas nepavisam nebija vajadzīgs.”

Jean Bugatti
Type 57S Atalante. 1937.

Nav zināms, kā būtu iegrozījies kompānijas Bugatti liktenis, ja nebijis 1939. gada 11. augusta notikuma. Šajā dienā Žans gāja bojā uz viņam pazīstama kalnu ceļa netālu no rūpnīcas, izmēģinot jauno rūpnīcas sacīkšu mašīnu. Talantīgajam konstruktoram bija tikai 30 gadu. Žanu Bugati apglabāja ciematā netālu no Ķelnes, bet avārijas vietā uzcēla pieminekli.

Jean Bugatti
Type 57SC Atlantic. 1938.
Jean Bugatti
Type 57SC Atlantic. 1938.

P.S. Viens no Žana Bugati sapņiem, kas nekad neieraudzīja dienasgaismu, bija modelis Bugatti Type 64 Coupe ar šasiju 64002. Žans pirms avārijas bija sagatavojis automobiļa skices, taču pēc viņa nāves modeļa izstrāde tika pārtraukta. Pērnā gada vidū automobiļu muzejs Mullin šasijai 64002 izgatavoja virsbūvi atbilstoši Žana Bugati dizainam. Virsbūves paneļi izgatavoti ar rokām, izmantojot 1939. gadā izmantotās metodes.

Jean Bugatti
Coupe Bugatti Type 64. 2012

NO COMMENTS

LEAVE A REPLY