Duče, dzīves baudītājs, automobilists

Mussolini

Aktieris un pozētājs. Kvēls revolucionārs un konservators. Liels vadonis un pašu puika. Izlaidīgs brunču mednieks un mīlošs ģimenes tēvs. Aizrautīgs autobraucējs. Benito Musolīni.

Viņš dzimis 1883. gadā nelielā Itālijas pilsētiņā kalēja Alesandro Musolīni un skolotājas Rozas Maltoni ģimenē. Nākamā dučes tēvs bija karojošs anarhists, bieži teica runas mītiņos. Alesandro savam pirmdzimtajam deva vārdu Benito par godu meksikāņu reformatoram un prezidentam Benito Huaresam, bet divus pārējos vārdus – Andrea un Amilkare – par godu sociālistiem Andrea Kostam un Amilkarem Čipriāni.

Pirmais fašists

Kopš bērnības Benito bija agresīvs: par dūru vicināšanu un kaušanos ar nažiem viņu padzina no divām skolām. Taču viņš bija talantīgs un 18 gadu vecumā jau strādāja par skolotāju skolā, no kurienes viņu arī padzina – par izlaidīgu uzvedību. Viņš devās uz Šveici, kur par klaiņošanu ne reizi vien nonāca cietumā. Godkārīgais avantūrists darbojās arodbiedrībās, teica kvēlas runas strādnieku sapulcēs, iestājās sociālistiskajā partijā. Lasīja Kautska un Kropotkina darbus, iepazinās ar Marksa, Šopenhauera un Nīčes teorijām. Taču rezultātā bija ieguvis nevis viengabalainu uzskatu sistēmu, bet „revolucionāru kokteili”. Piedevām viņš gribēja kļūt par strādnieku kustības līderi. Mērķa sasniegšanai labi kalpoja skaļām frāzēm piebārstīta publicistika. Musolīni kļuva par žurnālistu.  Par „mazo vadoni”  viņu pirmo reizi nosauca 1907. gadā, lai gan vēlāk šis apzīmējums tika aizmirsts.

Atgriezies Itālijā, Musolīni apmetās dzimtajā pilsētiņā. Te viņš apprecējās ar simpātisko Rakeli Gvidi, lai gan ne laulību, ne tās reģistrācijas nebija.

MussoliniViņš aktīvi piedalījās sociālistiskajā kustībā, kļuva slavens ar spilgtām runām mītiņos un publikācijām laikrakstos. Līdz 26 gadu vecumam par nekārtību organizēšanu un aicinājumiem uz vardarbību pret varas iestādēm sešas reizes bija sēdējis cietumā. Kad sākās Pirmais pasaules karš, Musolīni iesauca armijā. Vēlāk viņš izplatīja leģendu par savu neprātīgo varonību. Viņu godāja kā cilvēku, kas iepazinis karu un saprot frontinieku vajadzības. Tieši ar viņu atbalstu duče saistīja savas cerības. Viņš 1919. gada martā nodibināja pirmo „cīņas savienību”. Tā Eiropā radās fašisti un viņu partija. „Ko mēs gribam panākt?” divus gadus vēlāk rakstīja duče. „Iespēju pārvaldīt valsti.” Bet 1922. gadā partija bija kļuvusi tik spēcīga, ka Itālijas karalis Viktors Emanuels III paziņoja, ka Musolīni personā ir atradis ar gribasspēku apveltītu, spēcīgu premjerministru, kas izvedīs valsti no pēckara haosa. Un fašistu līderi iecēla šajā amatā.

Kļuvis par premjerministru, Musolīni sāka veidot jaunu Romas impēriju. Iztēlojies, ka ir Cēzars, viņš klāstīja grandiozus plānus, pareģoja diženus sasniegumus un vispārēju labklājību. Kad melnkrekli uzbruka citādi domājošiem, tika paziņots, ka tas nepieciešams, lai „saliedētu nāciju”, kurai jābūt līdzīgai „fascio” (tulkojumā no latīņu valodas „kūlis”). Vai tā bija izrēķināšanās ar politiskajiem pretiniekiem? Jaunās varas nostiprināšanai tas esot vajadzīgs. Duče apgalvoja, ka brīvība vienmēr ir pastāvējusi tikai filozofu iztēlē, bet tauta viņam prasa nevis brīvību, bet maizi, mājas, ūdensvadus. Musolīni patiešām centās itāliešiem palīdzēt. Tika atjaunota astoņu stundu darba diena, būvētas autostrādes, cilvēkiem bija darbs. Diktators nolēma arī radīt „jaunu morālo un fizisko itāļa tipu”. Tika ieviestas jaunas uzvedības un saskarsmes normas: sarokošanos starp fašistiem atcēla, sievietēm nebija tiesību valkāt bikses, kājāmgājējiem noteica vienpusēju kustību… Bet sestdienās pilnīgi visiem bija jāpiedalās militārajās sporta un politiskajās nodarbībās.

Duče 30. gadu vidū patiesi tika celts debesīs. Viņam tika veltītas poēmas un dziesmas, kinofilmas, visur bija viņa portreti… Savukārt Vācijā arī bija  uzradies līderis – Hitlers. Tiesa, duče viņu uzskatīja vienīgi par sīku atdarinātāju un iznireli.  Taču, 1937. gadā apmeklējis Vāciju, Musolīni novērtēja tās militāro varenību. Tātad ar Hitleru labāk ir draudzēties, nevis naidoties. Un 1939. gadā starp Itāliju un Vāciju tika parakstīts „Dzelzs pakts”. Ja rastos militārs konflikts, puses apņēmās viena otru atbalstīt. Itālija 1940. gadā iesaistījās Otrajā pasaules karā. Itāļu armijas cieta sakāves, valstī auga neapmierinātība, sākās streiki. Karalis 1943. gadā Musolīni atcēla no valdības vadītāja amata. Duči arestēja un izsūtīja. Fīrera uzdevumā SS virsnieks Oto Skorceni viņu atrada augstkalnu ziemas kūrortā Gransaso, viesnīcā „Campo imperatore”, izzaga un nogādāja Minhenē. Musolīni vienīgi gribēja dzīvot mierīgi. Taču Hitlers zināja, ka neviens, izņemot duči, nespēs Itālijā atjaunot fašismu. Kopā ar ģimeni diktatoru pārsūtīja uz Gardas ezera krastu, netālu no Milānas, kur atradās jaunā, klaji marionetiskā valdība un kur kopā ar uzticīgo mīļāko Klāru Petači viņš pavadīja divus gadus. Mēģināja bēgt uz Šveici, bet netālu no robežas viņu notvēra partizāni, kas viņam piesprieda nāves sodu. Klāra, kas duči mīlēja vairāk par dzīvību, piedzīvoja to pašu likteni. Viņu ķermeņus kopā ar citu fašistu ķermeņiem nogādāja Milānā un ar kājām uz augšu piekarinātus pie gaļas āķiem novietoja Loreto laukumā – lētu prostitūtu pulcēšanās vietā.

MussoliniGalvenais Itālijas falls

Pēc diktatora rīkojuma Itālijā bija aizliegta laulības šķiršana, bet par laulības pārkāpšanu bargi sodīja. Inficēšanos ar sifilisu uzskatīja par kriminālnoziegumu… Duče bija ļoti norūpējies pat par dāmu peldkostīmu fasonu, iestājās par atteikšanos no kosmētikas un augstiem papēžiem, pieprasīja ievērot pieticīgāku kleitu garumu… Un vienlaikus piekopa izlaidīgu dzīvesveidu. Tautā viņu dēvēja par Itālijas galveno fallu.

Nevainību viņš zaudēja ar ielas prostitūtu. Agri apzinājās viņam piemītošo vīrišķīgo pievilcību un tāpēc sevi neapgrūtināja ar aplidošanu, bet gluži vienkārši ņēma to, kas iekrita acīs, bieži izvarojot nevainīgas meitenes. Viņam patika kuplas sievietes ar lielām krūtīm, kuras nelietoja smaržas. Kāda no tām viņam pielaida sifilisu, no kura duče līdz mūža galam neizārstējās. Musolīni bija „ātrā seksa” ass; viņš izklaidējās vārtrūmēs, parkos, uz ielas, bet, kļuvis par varasvīru, – neizejot no kabineta, neizģērbjoties pats un nenovelkot drēbes daudzajām apmeklētājām.

Viņš ilgus gadus nelaulājies dzīvoja ar Rakeli Gvidi. Attiecības ar viņu noformēja tikai pēc tam, kad viena no mīļākajām – Ida Dalsera sevi sāka dēvēt par Musolīni kundzi. Pēc dučes pavēles nabaga sieviete uz mūžu tika ievietota psihiatriskajā slimnīcā.

No visām mīļākajām īpašu uzmanību izpelnījās viena – jaunā daiļā Klāra Petači. Sakars ar viņu ilga vairāk nekā 10 gadus (abi iepazinās 1932. gadā, kad viņai bija 20, bet viņam 49 gadi, bet intīmus sakarus sāka tikai pēc četriem gadiem – Musolīni praksē nebijis gadījums!). Savu Benito karsti mīlošā Klāra neuzstāja, lai viņš atstāj ģimeni. Apmierinājās ar dāvanām – mašīnām, dzīvokļiem, villām. Palika uzticīga līdz galam. Pat mēģināja glābt: atskanot pirmajiem šāvieniem, metās uz priekšu, ar savu ķermeni cenšoties viņu aizsegt…

MussoliniOtra Benito kaislība

Dučem bija vēl viena kaislība – automašīnas. Viņš tās dievināja, bija autobraucēju aizbildnis. Bieži pats sēdās pie bolīdu stūres. Priekšroku deva „lielajam Apenīnu trijniekam”– Fiat, Alfa Romeo un Lancia.

Uzbūvējis Itālijā pirmo autostrādi, Musolīni nolēma dot tautai pieejamu mazu automobilīti. Idejas īstenošanai tika izstrādāta programma „Automobilis tautai”. Pirmā mašīna Fiat Balilla dienasgaismu ieraudzīja 1932. gadā. Taču par īstu tautas automobili Balilla netapa – bija dārgs. Par tādu kļuva Fiat 500, ko dēvēja par Fiat Topolino (tā itāļi sauca amerikāņu Miki Mausu) un ko izlaida 1936. gadā, divus gadus pirms vistautiskākā Volkswagen Kafer (slavenās „Vaboles”). Mierlaika „Vaboles” tirāža bija 300 eksemplāru, bet pirmskara Fiat Topolino tika skaitīti tūkstošos.

MussoliniTomēr īstais Itālijas lepnums un dučes lielā mīlestība 20. gados bija Alfa Romeo. Musolīni to sauca par „nacionālo pērli”. Pirmo Alfa Romeo viņš iegādājās jau 1924. gadā un kopš tā laika savu parku pastāvīgi atjaunoja. Vēlāk valsts ierēdņu un partijas darbinieku aprindās tā tika uzskatīta par patriotisma pazīmi, ja garāžā bija Alfa Romeo 6C 2300B. Toni noteica pats duče. Viņam piederēja vairākas šā automobiļa modifikācijas, to skaitā Alfa Romeo 6C 2300B Gran Tourismo. Bet, sēžot pie spilgti sarkanas Alfa Romeo 6С 1750 stūres, viņš satika Klāru Petači. Viņš pat izglāba firmu no bankrota: Musolīni nodibinātais Nacionālais rūpniecības atjaunošanas institūts 1933. gadā nacionalizēja Alfa Romeo uzņēmumus un iecēla jaunu pārvaldnieku – Ugo Gobato, investēja lielus līdzekļus.

Dažas mašīnas (piemēram, sporta bolīdu Alfa Romeo Tipo P3) Musolīni testēja pats. Alfa Romeo bija gan sacīkšu trašu, gan lepno kvartālu karaliene. Bagātie kungi tolaik zināja, kādu mašīnu labāk iegādāties. Musolīni, kas mīlēja šo marku un savu Klāru, viņai uzdāvināja Alfa Romeo 6C 2500 S ar ateljē Touring virsbūvi.

…Tieši šī mašīna bija automobiļu kolonnā, kas traucās uz Šveici, – Klāra tika nolēmusi līdz pašām beigām palikt kopā ar Benito. Pie stūres bija viņas brālis Marčello Petači. Vienā no mašīnām sēdēja duče vērmahta zaldāta formas tērpā. Skaistā Alfa Romeo modināja itāļu partizānu patruļas aizdomas. Kolonnas apskates laikā Musolīni atpazīt nebija grūti… Bēgšana neizdevās. Itāļu partizāni nošāva visus. Milānā par sadarbību ar nacistiem ar nāvi tika sodīts arī firmas Alfa Romeo prezidents Ugo Gobato.