Banda Bono

0
46
Banda Bono
Žils Bono. 1909. gada foto.

Žils Žozefs Bono (1876 – 1912) – anarhists, nelegālisma piekritējs. Par Bono bandu dēvētās franču anarhistu grupas līderis, kura 1911. un 1912. gadā veica daudzas sensacionālas laupīšanas un slepkavības. Īpašās gaumes un dārgā apģērba dēļ biedri viņu sauca par „buržuju”.

Kriminālo dzīvi Žils Bono sāka 1891. gadā – 15 gadu vecumā tika notiesāts par malumedniecību. Bet 1895. gadā viņam piesprieda cietumsodu par kaušanos ar policistu.

Šajā laikā Bono sāka savu anarhista cīņu. Par politisko darbību to atlaida no darba uz Bellegardas dzelzceļa, un neviens viņu darbā vairs negribēja ņemt. Žils nolēma doties uz Šveici, uz Ženēvu. Tur viņš iekārtojās par mehāniķi un turpināja anarhista cīņu, par kuru no valsts tika izraidīts.

Mehāniķa iemaņas Bono ļāva dabūt darbu vienā no lielākajām autoražotnēm Lionā. Savu politisko pārliecību viņš nezaudēja un turpināja atmaskot netaisnību, rīkoja streikus. Bono atkal bija spiests pārcelties, šoreiz uz Sentetjēnu, kur sāka strādāt par mehāniķi kādā zināmā firmā. Laikā no 1906. līdz 1907. gadam kopā ar palīgu Platano atvēra pāris remontdarbnīcas Lionā. Bet 1910. gadā aizbrauca uz Londonu, kur, pateicoties savam talantam, kļuva par Šerloka Holmsa radītāja Artūra Konana Doila šoferi. Iegūtā pieredze palīdzēja vēlāk – noziedznieka gaitās, kad viņš izdarīja zādzības, izmantojot automobiļus.

Bono 1910. gada beigās atgriezās Lionā. Bet 1911. gada novembra beigās Viktora Serža vadītā žurnāla L’Anarchie izdevniecības galvenajā mītnē Bono satika vairākus anarhisma piekritējus, kas vēlāk kļuva par viņa sabiedrotajiem, – Oktāvu Garnjē, Raimondu Kalleminu, Elī Monjē, Eduardu Karjē, Andrē Sudī un Jevgeņiju Djedonu. Visiem šiem individuālās ekspropriācijas piekritējiem jau bija zināma laupītāju pieredze, un viņi bija gatavi „nopietniem” darbiem.

Tā līdz ar Bono uzrašanos izveidojās banda. Lai gan anarhisti noraidīja ideju par līdera lomu, faktiski Bono pārņēma grupas vadību.

Savu plānu īstenošanai 1911. gada 14. decembrī Bono, Garnjē un Kallemins nozaga mašīnu. Liekot lietā savas zināšanas, Bono izraudzījās drošo, ātro un grezno automobili Delaunay-Belleville 12 CV. Bono, Garnjē, Kallemins un Ernests Kabī 1911. gada 21. decembrī pulksten 9 no rīta Parīzē, Rue d’Ordemer ielā 148 izsekoja Société Générale inkasatoru un viņa apsargu. Tiklīdz Garnjē un Kallemins pamanīja savus upurus, viņi metās tiem virsū, kamēr Bono palika gaidām pie stūres. Garnjē izšāva divas reizes un smagi ievainoja inkasatoru. Kallemins izrāva maisu, un abi metās uz mašīnu.

Garāmgājējus un darbiniekus, kuri mēģināja uzbrucējus iztraucēt, Bono biedēja, šaujot gaisā. Tiklīdz Garnjē un Kallemins iekāpa mašīnā, Bono tūdaļ strauji sāka braukt, bet rezultāts bija tāds, ka maiss ar naudu iekrita grāvī. Kallemins izkāpa, lai naudu paceltu, turklāt bez brīdinājuma šāva uz katru, kas kustējās viņa virzienā. Paķēris maisu, viņš ielēca mašīnā. Bono to iedarbināja, un banda aizbēga kopā ar guvumu.

Banda Bono
Pamestais automobilis Delaunay-Belleville 12CV, kas piedalījās bankas Societe Generale aplaupīšanā 1911. gada 21. decembrī.

Tā bija pirmā reize, kad laupīšanai tika izmantots automobilis. Notikumi tika plaši atspoguļoti arī tādēļ, ka ievainots bija bankas kalpotājs. Nākamajā dienā laikrakstos parādījās ziņojumi par incidentu. Tomēr šo laupīšanu par veiksmīgu nevarēja saukt: tika nolaupīti tikai 5 tūkstoši franku skaidrā naudā un 300 trūkstoši franku tirgū neejošos vērtspapīros. Vienu no somām, kurā bija 40 tūkstoši franku, bandīti apjukumā nepaņēma. Mašīnu viņi atstāja Djepā un atgriezās Parīzē. Tobrīd policija jau pētīja versiju par anarhistu saistību ar laupīšanu. Nedēļu pēc šiem satriecošajiem notikumiem Garnjē un Kallemins noslēpās pie Viktora Serža un viņa draudzenes. Lai gan Viktors Seržs neatzina bandas metodes, tomēr solidaritātes dēļ ielaida viņus pie sevis. Drīz pēc tam, kad Garnjē un Kallemanis bija pazuduši, Serža, kā arī daudzu pazīstamu anarhistu dzīvokļos policisti izdarīja kratīšanu. Rezultātā pārīti aizturēja par ieroča glabāšanu. To bija atstājis kāds no viesiem anarhistiem. Žurnālisti burtiski uzklupa šīm notikumam, sauca Seržu par „bandas smadzeņu centru”, domāja, ka pārējo bandas locekļu arests nebūs ilgi jāgaida.

Banda turpināja savu darbošanos. Ģentē 31. decembrī Bono, Garnjē un Karjē mēģināja nozagt mašīnu. Trokšņa iztrūcinātais naktssargs, kas ieradās nozieguma vietā, tika ar revolveri nošauts. Savukārt 1912. gada 3. janvārī, izdarot zādzību ar ielaušanos Tiā, Karjē kopā ar Mariusu Metžē nogalināja gados vecāku vīrieti un viņa kalponi. Policistu, kas Parīzē aizturēja Bono par ātru braukšanu, nogalināja Garnjē. Policista nogalināšana izraisīja presē jaunu sašutuma pilnu ziņojumu vilni. Ap to laiku tika arestēts Jevgeņijs Djedons. Viņu atpazina kurjers inkasators, kas pirms tam jau bija fotogrāfijās norādījis uz Karjē un Garnjē.

Jau ierastais trio – Bono, Garnjē un Kallemins, kurus pavadīja Monjē un Sudī, gatavojās nozagt limuzīnu De Dion-Bouton. Uzbrukums notika Monžeronā. Lai mašīnu apturētu, Bono māja ar lakatu tieši ceļa vidū. Tiklīdz automobilis apstājās, parādījās arī citi bandas locekļi. Garnjē un Kallemins nošāva šoferi. Pēc mašīnas zādzības banda nolēma izdarīt improvizētu uzbrukumu Société Générale Šantiljī pilsētā. Iegājuši bankā, Garnjē, Kallemins, Valets un Monjē izšāva uz trim bankas darbiniekiem, salika somā naudu un monētas un ar automobili, kurā gaidīja Bono, aizbēga. Pēc trauksmes signāla tika sacelta kājās žandarmēja, tāpēc bandai nācās pārvietoties ar divriteņiem un zirgiem.

Pēc šīs pēdējās aplaupīšanas grupas aktivitāte, pateicoties policijas darbībai, tuvojās beigām. 30. martā tika arestēts Sudī, 4. aprīlī – Karjē. 7. aprīlis kļuva par dienu, kad policisti beidzot notvēra Kalleminu – viņiem šī aizturēšana bija ļoti svarīga, jo Kallemins  līdz ar Garnjē un Bono bija viens no galvenajiem bandas dalībniekiem. 24. aprīlī notvēra Monjē.

Banda Bono
Pamestais automobilis Delaunay-Belleville 12CV, kas piedalījās bankas Societe Generale aplaupīšanā 1911. gada 21. decembrī.

Luiss Žuēns, kam bija uzdots izmeklēt Bono lietu, 24. aprīlī veica kratīšanu kāda anarhistu atbalstītāja dzīvoklī Ivrī pie Sēnas. Vienā no istabām viņš uzdūrās Bono, kurš, ilgi nedomājot, ar revolveri izšāva uz Žuēnu, viņu nogalinot. Bono izdevās aizbēgt, taču apšaudē viņš tika ievainots. 27. aprīlī policija tomēr Bono atrada viņa slēptuvē Šuazīleruā. Sākās ilgs aplenkums, kurā piedalījās jau pats Parīzes prefekts Luijs Lepins. Laiku pa laika Bono parādījās uz mājas sliekšņa, lai paskatītos uz policistiem, taču policisti atklāja regulāru uguni. Jāteic, ka līdz zināmam brīdim viņam izdevās palikt neskartam.

Kamēr policija zaudēja laiku, nespēdama izšķirties par aplenkuma izbeigšanu, Bono daļēji jau bija zaudējis interesi par savu uzbrukumu turpināšana un sāka rakstīt testamentu. Beidzot Luijs Lepins nolēma ar dinamītu uzspridzināt māju. Pēc sprādziena smagi ievainotais Bono tomēr spēja sakopot spēku un atrast laiku, lai pabeigtu testamentu, kurā viņš attaisnoja savu biedru lielāko daļu. Policija turpināja uzbrukumu. Bono izdevās ar revolveri sašaut vēl vairākus pretiniekus, iekams pats bija beigts. Viņš nomira drīz pēc nogādāšanas Oteldjē.

Banda Bono
Attēlā – uzbrukums bankai Societe Generale Šantiljī. 1912. gada 26. marts.

Pēc Bono nāves  brīvībā palika tikai divi viņa bandas locekļi: Garnjē, uz kura sirdsapziņas bija slepkavību lielākā daļa, un Valets. 12. maijā atrada arī viņus. Notveršanas mēģinājumā abi tika nogalināti.

Tiesa pret diviem dzīvajos palikušajiem Bono bandas locekļiem notika 1913. gada februārī. Galvenie apsūdzētie bija Kallemins, Karjē, Metžē, Sudī, Monjē, Djedons un Viktors Seržs. Kallemins, kas bija svarīgākais no dzīvajos palikušajiem bandas locekļiem, tiesu izmantoja kā tribīni savas revolucionārās nostājas paušanai. Viņš noraidīja visas apsūdzības pret sevi, bet izdarīja to tādā veidā, ka nekādas šaubas par viņa vainu neradās. Pret Karjē un Metžē tika celtas īpašas apsūdzības dubultslepkavībā Tiē. Viņi noliedza savu līdzdalību, tomēr tika atpazīti pēc pirkstu nospiedumiem. Monjē un Sudī tika apsūdzēti par piedalīšanos bruņotā uzbrukumā Šantiljī. Pierādījumi pret viņiem bija neapgāžami. Viktors Seržs jau pirms prāvas tika iztēlots par bandas „smadzeņu centru”, ko viņš noliedza.

Banda Bono
Bono bandas locekļi.

Iznākumā Djedonam, Karjē un Metžē piesprieda mūža katorgu, bet Kalleminam, Monjē un Sudī – nāves sodu. Viktoru Seržu, lai gan tam izdevās atspēkot apsūdzību par to, ka viņš bijis bandas „smadzeņu centrs”, notiesāja uz pieciem gadiem cietumā. Kādu laiku pēc sprieduma pasludināšanas kamerā pašnāvību izdarīja Karjē. Kalleminu, Monjē un Sudī 1913. gada 21. aprīlī giljotinēja. Tā beidzas Bono bandas vēsture.

NO COMMENTS

LEAVE A REPLY