Vanderbilta kauss: distance 13 gadu garumā

0
98
Vanderbilt Cup
Viens no satraucošākajiem notikumiem Vanderbilta kausa izcīņas vēsturē risinājās 1906. gadā. Siksna, kas turēja automobiļa Lorraine-Dietrich rezerves riteni, bija izstiepusies un ritenis sāka sisties pret benzīna tvertni. Mehāniķis Frenvils satvēra rezerves riepu un zaudēja līdzsvaru. Veicot krasu pagriezienu un spiežot uz gāzes pedāli, franču vadītājs Arturs Dirajs ar labo roku turēja stūri, bet ar kreiso – savu palīgu.

XIX un XX gadsimta mijā Eiropas autobūves pārākums pamatīgi aizēnoja amerikāņu autoindustriju, kas spēra tikai pirmos soļus. Laikā, kad amerikāņu automobiļu būvētājiem bija pienācis laiks mest eiropiešiem izaicinājumu, 26 gadus vecais Viljams Kisems Vanderbilts II, daudzu miljonu vērtas bagātības mantinieks un viens no pirmajiem autosacīkšu dalībniekiem, pirmo reizi Amerikā pēc eiropiešu parauga sāka rīkot starptautiskas autosacensības.

Par šā izaicinājuma simbolu kļuva 1904. gadā nodibinātais Vanderbilta 30 mārciņu smagais sudraba kauss, kura gravējumā atspoguļots Viljams Kisems Vanderbilts II vienā no izcilajiem savas dzīves brīžiem, kad viņš sasniedza ātruma rekordu 92,3 jūdzes stundā (147,7 km/st) 1904. gada 27. janvārī Daitonas pludmalē Floridā ar automobili Mercedes Simplex, kura dzinēja jauda bija 115 zirgspēki. Sacensības par Vanderbilta kausu notika no 1904. gada līdz 1916. gadam. Viljama Kisema Vanderbilta II pēcteči 1936.–1937. gadā, 1960. gadā un no 1996. gada līdz 2007. gadam sarīkoja vēl trīs sacensību sērijas ar tādu
pašu nosaukumu.

Vanderbilt Cup
Vanderbilta 30 mārciņu smagais sudraba kauss, kura gravējumā atspoguļots Viljams Kisems Vanderbilts II vienā no izcilajiem savas dzīves brīžiem, kad viņš sasniedza ātruma rekordu 92,3 jūdzes stundā (147,7 km/st) 1904. gada 27. janvārī Daitonas pludmalē Floridā ar automobili Mercedes Simplex, kura dzinēja jauda bija 115 zirgspēki.

Vanderbilt CupSlavenas amerikāņu dzimtas pēctecis Viljams Kisems Vanderbilts II (1878. gada 2. marts – 1944. gada 8. janvāris) bija dzelzceļu un laikrakstu magnāta Viljama Kisema Vanderbilta I dēls, uzauga dzimtmuižās, bieži apmeklēja Eiropu, tēvam piederošās jahtās veica ceļojumus apkārt pasaulei, piedalījās autosacensībās.

Divdesmit gadu vecumā viņš 1898. gadā iegādājās savu pirmo automobili – franču trīsriteņu De Dion-Bouton. Lēngaitas elektromobilis neapmierināja jaunekļa prasības, un viņš ar vieglu roku to apmainīja pret markas Stanley tvaika automobili. Taču izrādījās, ka arī šī mašīna ir lēna un neērta. Tāpēc nenogurdināmais Viljams nopirka franču sešu zirgspēku Mors, kas attīstīja ātrumu 32 km/st.

Savukārt 1900. gada jūnijā Vanderbilts kļuva par 23 zirgspēku sacīkšu mašīnas Daimler Phoenix laimīgo īpašnieku. Bet 1902. gada martā ieguva 40 zirgspēku Mercedes Simplex, ar kuru aprīlī vienas jūdzes distancē sasniedza savu pirmo ātruma rekordu – 92,8 jūdzes stundā. Pēc tam bija arī citi ātruma rekordi.

Būdams pieredzējis burātājs, viņš piedalījās burāšanas sacensībās. Taču aizraušanās ar automobiļiem burāšanas sportu atvirzīja otrajā plānā. Vanderbilts 1902. gadā pašam piederošajā zemes gabalā sāka būvēt ceļu uz Longailendu.

Starptautiskajās sacensībās par Vanderbilta kausu, kurās pasniedza lielas naudas balvas, piedalījās labākie braucēji, bija pārstāvēti labākie automobiļi no Eiropas, tās atbalstīja nesen nodibinātā Amerikas automobiļu asociācija (AAA).

Sešas Vanderbilta kausa izcīņas sacensības, kas notika no 1904. gada līdz 1910. gadam Longailendā, kļuva par tā laika plašāko sporta notikumu. Šie visnotaļ saistošie, ļoti riskantie pasākumi pulcēja milzīgus skatītāju pūļus.

Vanderbilt Cup
1904. gada sacīkšu shēma.

Longailenda, 1904. gada 8. oktobris. Pirmās starptautiskās autosacensības Amerikā

Šīs Vanderbilta kausa izcīņas sacensības kļuva par pirmajām vērienīgajām autosacīkstēm Savienotajās Valstīs. Vanderbiltam izdevās piesaistīt pašus ātrākos XX gadsimta sākuma sacīkšu automobiļus no Eiropas. Galvu reibinošās sacensības, kas sacēla putekļu mākoņus, un skaļā rūkoņa sapulcēja daudz cilvēku, kas alka redzēt, kā amerikāņu automobiļi pārspēj eiropiešu mašīnas. Vanderbilta sapnis par sacensībām starp valstīm – lielākajām automobiļu ražotājām guva piepildījumu brīdī, kad rītausmā uz starta izbrauca 18 automobiļi, no kuriem 5 pārstāvēja ASV, 6 – Franciju, 5 – Vāciju, 2 – Itāliju.

Sacensību noteikumi bija vienkārši: automobilim, kura svars ir robežās no 400 kilogramiem līdz vienai tonnai, vajadzēja būt pilnībā uzbūvētam valstī, kuru tas pārstāv. Katra automobiļa ekipāžas sastāvā bija divi cilvēki (vadītājs un mehāniķis).

Vanderbilt Cup
Amerikāņu sacīkšu braucējs Herberts Laitls ar automobili Pope-Toledo (6. numurs).

Brauciens notika pa Longailendas koplietošanas ceļiem. Trijstūrveida trase gāja cauri Džeriko, Hiksvilas un Hempstedas pilsētai. Kustība pulksteņa rādītāja virzienā sākās Vestberijā, trim garajām trasēm bija krasi pagriezieni Džeriko, Pleinedžā un Kvīnsā. Katrā sacīkšu posmā bija paredzēta apstāšanās divos kontrolpunktos, kur automobiļus pārbaudīja. Divi trases posmi ietvēra pilsētas, kur vajadzēja braukt pietiekami lēni, lai izvairītos no sadursmēm ar skatītājiem un arī iedzīvotājiem. Distances garums, izslēdzot divu kontrolpunktu posmus, bija 284,4 jūdzes, un tā sastāvēja no 10 apļiem, no kuriem katrs bija 28,44 jūdzes garš.

Vanderbilt Cup
Amerikāņu sacīkšu braucējs Čārlzs Šmits ar automobili Packard (16. numurs).

Jau pirmās sacensības izraisīja fermeru protestus: augstākās sabiedrības pārstāvji, tā sakot, izklaidēm izmanto par nodokļu maksātāju naudu būvētos ceļus. Fermeri, kuru rīcībā bija zirgu pajūgi, uztvēra automobiļus kā bagāto un dīko cilvēku izklaides rīkus. Lai gan bija vairāki likumīgi mēģinājumi nepieļaut sacensības, apgabala varas iestādes dažas dienas pirms sacīkstēm atļāva tās rīkot. Nasavas apgabala varasvīri, vēlēdamies iegūt peļņu no daudzajiem apmeklētājiem, akceptēja koplietošanas ceļu izmantošanu sacensībās.

Vestberijas koka tribīnēs starta un finiša zonā vietas ieņēma 2500 skatītāju. Desmitiem tūkstošu cilvēku visas trases garumā pulcējās bīstami tuvu trasei.

Vanderbilt Cup
1904. gada sacīkšu uzvarētājs Džordžs Hīts ar automobili Panhard (7. numurs).

Cīņa par uzvaru izvērtās starp francūzi Albēru Klemānu, kas brauca ar automobili Clement-Bayard (12. numurs), un amerikāņu izcelsmes parīzieti Džordžu Hītu (Panhard, 7. numurs). Sakarā ar kavēšanos remontdarbu laikā viņu apļa laiks varēja atšķirties par vairākiem desmitiem minūšu, un par līderi kļuva te viens, te otrs.

Pēc 6 stundām 56 minūtēm un 45 sekundēm no starta brīža Džordža Hīta Panhard, kura dzinēja jauda bija 90 ZS, finišu sasniedza pirmais, uzrādot vidējo ātrumu 52,2 jūdzes stundā. Pēc 1 minūtes un 26 sekundēm ieradās Albērs Klemāns, kas ieņēma otro vietu. Uzzinājusi pirmo divu uzvarētāju vārdus, publika sāka izklīst. Radās drūzma, bija apdraudētas skatītāju un braucēju dzīvības, tomēr kārtība tika atjaunota.

Par labākajiem amerikāņu braucējiem kļuva Herberts Laitls ar automobili Pope-Toledo (6. numurs) un Čārlzs Šmits ar Packard (16. numurs). Tiesa, no uzvarētāja viņi atpalika par diviem apļiem.

Autoralliju par Vanderbilta kausu Eiropas autobraucēju elite atzina par autoritatīvām sacensībām, un tās tika iekļautas starptautisko sporta notikumu globālajā kalendārā.

Vanderbilt Cup
1904. gada sacensību otrās vietas ieguvējs franču sacīkšu braucējs Albērs Klemāns ar automobili Clement-Bayard (12. numurs).

Longailenda, 1905. gada 14. oktobris. Vanderbilta kausu atkal iegūst Francija

Pirmās sacensības par Vanderbilta kausu deva savu rezultātu. Sabiedrība un autorūpniecības dūži tās sāka atbalstīt. Tāpēc izdevās tajās iesaistīt pasaulslavenus braucējus un mašīnas. Laikraksti un žurnāli ar jūsmīgām atsauksmēm uzkurināja interesi par gaidāmajām 1905. gada sacīkstēm. Amerikas un Eiropas autoražotāji saprata, ka Vanderbilta kausa izcīņai līdzīgas starptautiskas sacensības piesaistīs vairāk potenciālo klientu nekā parastie izmēģinājuma braucieni.

Atbilstoši Vanderbilta kausa izcīņas sacensību noteikumiem Ameriku 1905. gadā drīkstēja pārstāvēt ne vairāk kā pieci braucēji. Tāpēc 1905. gada 23. septembrī notika atlases sacensības, kurās 113,2 jūdžu braucienā no 12 kandidātiem vajadzēja izraudzīties piecus.

Braucienā piedalījās vairāki amerikāņu automobiļi, to skaitā Locomobile ar 90 ZS jaudu un Pope-Toledo (60 ZS), kā arī White Steamer (40 ZS) un Christie.

Četri pretendenti nenokļuva pat līdz otrajam aplim. Pope-Toledo pilots Bērts Dinglijs, uzrādot vidējo ātrumu 56,5 jūdzes stundā un pārspējot sāncensi par 59 sekundēm, pēdējā aplī apdzina Locomobile pilotu Džo Treisiju. Komisija Vanderbilta kausa izcīņai izvēlējās divus automobiļus, kas finišēja pirmie, kā arī Christie, White Steamer un vēl vienu Pope-Toledo.

Atbildot uz 1904. gada sacensību kritiku, 1905. gada sacīkšu plānu mainīja: tika atcelti kontrolpunkti lielajās pilsētās un samazināts krasu pagriezienu skaits. Distances garums bija 283 jūdzes – apmēram tāds pats kā 1904. gadā, un to veidoja 10 apļi 28,3 jūdžu garumā katrs. Tribīnes un preses punktu pārcēla aptuveni piecas jūdzes uz rietumiem, Džeriko virzienā. Virs preses punkta bija uzstādīts divpusējs tablo, kas skatītājus informēja par sacensību gaitu.

Valsts pārstāvību sacensībās tāpat kā iepriekšējā gadā noteica pēc ražotājvalsts, nevis pēc automobiļa vadītāja vai īpašnieka tautības. Itāliju pārstāvēja pieci automobiļi Fiat un Itala ar dzinējiem no 90 līdz 120 ZS.

Pieci amerikāņu automobiļi stājās pretī 14 franču, vācu un itāļu mašīnām. No Francijas startēja 1904. gada uzvarētājs Džordžs Hīts ar 120 ZS Panhard, Viktors Emerī un Luijs Vāgners stūrēja 80 ZS automobiļus Darracq, bet 90 ZS Renault pilotēja Ferencs Šics. Franču automobili De Dietrich ar 130 ZS jaudu vadīja Arturs Dirajs.

Vanderbilt Cup
Itāļu sacīkšu braucējs Vinčenco Lanča pie automobiļa Fiat 100 hp stūres. 1905

Mineolas tribīnēs sapulcējās 5 tūkstoši skatītāju, viņu vidū bija arī Viljama Kisema Vanderbilta sieva Virdžīnija. Sacensību norisei sekoja kopskaitā 100 tūkstoši cilvēku. Skatītāju skaita ziņā šīs bija vienas no visvērienīgākajām sacīkstēm Amerikā.

Vinčenco Lanča (nākamais automobiļu Lancia konstruktors) ar Fiat 100hp, par lielu gabalu izrāvies visiem priekšā, zaudēja vadību pār mašīnu un no cīņas izstājās. Pirmo un otro vietu jau otro gadu pēc kārtas ieņēma franču automobiļi. Viktors Emerī ar Darracq sasniedza vidējo ātrumu 61,5 jūdzes stundā. Savukārt 1904. gada uzvarētājs Džordžs Hīts šoreiz finišēja otrais, no sāncenša atpaliekot par 3 minūtēm un 42 sekundēm. Locomobile ar Džo Treisiju pie stūres pienāca trešais ar vidējo ātrumu 56,9 jūdzes stundā. Amerikāņu mašīna pirmo reizi ieņēma vietu uz starptautisko sacensību podija.

Pēc tam kad finišēja automobilis Fiat, kas pienāca ceturtais, skatītāji tāpat kā 1904. gada Vanderbilta kausa izcīņas laikā sāka izklīst. Rūpējoties par skatītāju drošību, organizatori bija spiesti sacensības apturēt. Taču to iedvesmotājs bija apmierināts. „Nekad neesmu redzējis satriecošākas, sīvākas un spraigākas sacensības. Nekad publika notiekošajam nav sekojusi tik dedzīgi,” viņš teica pēc sacensībām.

Vanderbilt Cup
Viljams Kisems Vanderbilts II kā sacensību tiesnesis. 1905

Viņa sajūsmai pievienojās arī velosipēdu un automobiļu žurnāls Cycle and Automobile Trade Journal: „Vanderbilta kausu Emerī vinnēja Francijai sacensībās, kuras var nosaukt par visizcilākajām, kādas pasaule redzējusi. Vēl nav pieredzētas šādas sacensības, kuras būtu vērojuši tik daudzi skatītāji, sacensības, kuras būtu saglabājušas skatītāju sasprindzinājumu un interesi tik ilgi, kuras būtu noritējušas tik trakā ātrumā un notikušas bez nopietniem starpgadījumiem.”

Longailenda, 1906. gada 6. oktobris. „Visdramatiskākais” Vanderbilta kauss

Spilgts sacensību popularitātes apliecinājums bija mūzikla The Vanderbilt Cup („Vanderbilta kauss”) iestudējums Brodvejā 1906. gada janvārī. Pirms 1906. gada sacensībām visiem sacensību dalībniekiem tika rezervēta vieta muzikālā teātra ložā.

Aizvadītā gada laikā atkal bija mainīts trases izvietojums. Posmam no Kvīnsas līdz Mineolai bija nepieciešama nopietna rekonstrukcija. Jaunās 29,7 jūdzes garās trases pirmās 12 jūdzes netika mainītas – tajās ietilpa Džeriko, Īstnorvīkas un Grīnvālas pagriezieni. Pārējās 17,7 jūdzes virzījās pa kalnainu apvidu ar daudziem sarežģītiem un riskantiem pagriezieniem. Tātad trasi 297 jūdžu kopgarumā veidoja 10 apļi, no kuriem katrā bija 11 pagriezieni.

Luijs Vāgners un mehāniķis Luijs Vivjē, kas sacensībās piedalījās ar 120 ZS automašīnu Darracq, bija līderi no starta līdz finišam. Iesākumā Vāgneram sekoja itāļu automobilis Itala 120hp, ko vadīja Alesandro Kaņo.

Vanderbilt Cup
1906. gada sacensību ceturtās vietas ieguvējs franču sacīkšu braucējs Albērs Klemāns ar automobili Clement-Bayard.

Ar 1906. gada sacensībām bija saistīti vairāki starpgadījumi. Kad Džo Treisijs ar Locomobile pabeidza savu pirmo apli, publika apgāza nožogojumu un braucējs bija spiests bremzēt. Vanderbilts ielēca savā Mercedes, lai izbrauktu apli un atbīdītu skatītājus aiz nožogojuma. Brīdī, kad 50 ZS priekšējās piedziņas zilais automobilis Christie, ko vadīja tā konstruktors Volters Kristi, veica kārtējo pagriezienu, divi tūkstoši skatītāju, nedomājot par briesmām, sadrūzmējās pie pagrieziena, lai kļūtu par iespaidīgā skata aculieciniekiem.

Viens no spilgtākajiem Vanderbilta kausa izcīņas brīžiem saistīts ar pagriezienu „Matadata”, pie kura pulcējās liels skatītāju pūlis. Siksna, kas turēja automobiļa Lorraine-Dietrich rezerves riteni, bija izstiepusies un ritenis sāka sisties pret benzīna tvertni. Mehāniķis satvēra rezerves riepu un zaudēja līdzsvaru. Veicot krasu pagriezienu un spiežot uz gāzes pedāli, franču vadītājs Arturs Dirajs ar labo roku turēja stūri, bet ar kreiso – savu palīgu.

Sacensību beigu daļā publika kļuva nekontrolējama, un tas noveda pie traģēdijas. Eliots Šeprads, Viljama Kisema Vanderbilta brālēns, vadīja vienu no pašiem spēcīgākajiem automobiļiem, kas piedalījās sacensībās, – franču Hotchkiss ar 130 ZS dzinēju. Sagadījās tā, ka viens no skatītājiem iznāca ārpus aizžogojuma, un Hotchkiss, kas veica sesto apli, notrieca skatītāju, kas notikuma vietā mira.

Kad Darracq tuvojās finišam, tiesnesis pamāja ar rūtotu karodziņu – pirmo rūtoto karodziņu autoralliju vēsturē.

Vanderbilt Cup
Kad 1906. gada sacensību uzvarētājs franču sacīkšu braucējs Luijs Vāgners ar automobili Darracq tuvojās finišam, tiesnesis pamāja ar rūtotu karodziņu – pirmo rūtoto karodziņu autoralliju vēsturē.

Uzvarējušā Vāgnera Darracq vidējais ātrums 297 jūdzes garajā distancē bija 62,7 jūdzes stundā. Vinčenco Lančas vadītais Fiat 130hp finišēja otrais, no uzvarētāja atpaliekot par 3 minūtēm un 18 sekundēm. Pēc 16 sekundēm finiša taisni šķērsoja Arturs Dirajs ar automobili Lorraine-Dietrich.

Vanderbilt CupBraucējs Luijs Vāgners un mehāniķis Luijs Vivjē trešo reizi pēc kārtas Vanderbilta kausa izcīņas sacensībās Francijai guva uzvaru. Vāgners šīs sacensības nosauca par visdramatiskākajām no visām, kurās viņam nācies piedalīties. Vēlāk publicētajā intervijā viņš atzinās, kādas šausmas jutis, traucoties pa trasi, kurai abās pusēs blīvējās skatītāju pūļi.

Kamēr prese jūsmoja par to, cik iespaidīgas un veiksmīgas bijušas sacensības, skatītāja bojāeja raisīja pretēju rezonansi. Bija nepieciešams pastiprināt drošības pasākumus. Kā starpgadījuma cēlonis tika minēta koplietošanas ceļu izmantošana sacensībām.

1906. gada oktobrī tika nodibināta Autoceļu asociācija ar Viljamu Kisemu Vanderbiltu II priekšgalā, kuru vēlāk pārveidoja par kompāniju, kas ķērās pie Amerikā pirmās specializētās autotrases būvēšanas. Tas bija viens no pirmajiem bruģētajiem autoceļiem, kam tika dots nosaukums Long Island Motor Parkway.

Turpinājumu var izlasīt šeit

NO COMMENTS

LEAVE A REPLY