Sacensības „Parīze-Ruāna”: atskaites sākums

0
8
Paris-Rouen
Grāfs Albērs de Dions ar tvaika automobili De Dion-Bouton (№ 4; sacensību uzvarētājs).

Izgudrotājs Karls Bencs 1886. gada 29. janvārī saņēma Vācijas ķeizarisko patentu Nr. 37435 par savu trīsriteņu ekipāžu ar viencilindra gāzes dzinēju. Bet pēc astoņiem gadiem, 1894. gada 22. jūlijā, jau notika pirmās īstās automobiļu sacensības. Tieši tās uzskatāmas par neoficiālo „pirmsformulas pasaules čempionātu” atskaites sākumu.

Sacensības „Parīze-Ruāna” 127 kilometru kopgarumā organizēja franču preses izdevums Le Petit Journal galvenā redaktora Pjēra Žifāra personā.

Sacensībās bija atļauts piedalīties tikai „bezzirgu” ekipāžām (voitures sans chevaux), un to var uzskatīt par pirmo reglamentēto prasību. Pārējās organizatoru prasības – drošība, ērta vadība un „zemas izmaksas” (être sans danger, aisément maniables pour les voyageurs et ne pas coûter trop cher sur la route) – faktiski nav vērā ņemamas, jo ir pārlieku nekonkrētas.

Paris-Rouen
T1894. gada sacensībām Parīze-Ruāna veltītā žurnāla Le Petit vāks.

Izrādījās, ka sacensības ir visnotaļ nopietnas. Par to liecina daudzi fakti. Pirmkārt, 10 tūkstošu franku balvu fonds, ko bija piešķīris žurnāla īpašnieks Ipolits Ogists Marinonī un ko vajadzēja saņemt pirmajiem pieciem finišu sasniegušajiem braucējiem: attiecīgi 5 000, 2 000, 1 500, 1 000 un 500 franku.

Otrkārt, censoņiem bija noteikta dalības maksa – 10 franku par mašīnu. Jāteic, ka pieteicās pat 102 dalībnieki, tā ka tūkstoš franku organizatori ieņēma jau tūlīt. Turklāt pieteikumu pieņemšana no dalībniekiem tika pārtraukta gandrīz trīs mēnešus pirms sacensībām – 30. aprīlī!

Treškārt, starp pieteikumu iesniedzējiem bija pieci ārzemnieki: divi vācieši, beļģis, brits un grāfs Džuzepe Karli, Itālijas parlamenta deputāts. Līdz ar to sacensības varēja pasludināt par starptautiskām.

Un, ceturtkārt, tika prasīta kvalifikācija. Šī prasība paredzēja, ka dalībniekam 50 kilometru distance jānobrauc četrās stundās.

Paris-Rouen
Emīls Kroitlers ar automobili Peugeot (№ 31; sestā vieta).

Kvalifikācijas braucieni notika no 19. līdz 21. jūlijam. No pieteiktajiem dalībniekiem 77 vispār neieradās – acīmredzot negribēja krist kaunā. (To skaitā bija visi pieci ārzemnieki, tāpēc sacensību starptautiskais raksturs kļuva visnotaļ nosacīts – relatīvs „ārzemnieks” bija tikai Emīls Rožē ar paša pirkto vācu automobili Benz). Atlikušajiem 25 dalībniekiem vajadzēja uzveikt vienu no septiņiem maršrutiem:

  • Parīze–Senžermēna–Flēna–Mante.
  • Parīze–Puasī–Triēla–Mante.
  • Parīze–Rambuijē.
  • Parīze–Versaļa–Polezo–Korbeija.
  • Parīze–Presī pie Uāzas.
  • Parīze–Bezona–Uī–Mezona-Lafita–Mante.
  • Parīze–Puasī–Parīze.

Vēl četras mašīnas neatbilda pat šīm visai pieticīgajām kvalifikācijas prasībām. Tās nespēja pārvarēt arī tādas ievērojamas personas kā grāfs Gastons de Šaselū-Loba ar tvaika automobili De Dion-Bouton un Armāns Pežo ar savu automobili Peugeot. Viņam acīmredzot gluži vienkārši neveicās – mašīna kvalifikācijas laikā apstājās bojājuma dēļ. Spriežot pēc tā, ka daudzi citi dalībnieki ar tādiem pašiem Peugeot kvalifikāciju veiksmīgi izturēja un pat finišēja galvenajās sacensībās – šī patiešām bija neveiksme.

Paris-Rouen
Alfrēds Vašerons ar automobili Vacheron, kuram ir Panhard-Levassor dzinējs, (№ 24; 12. vieta).

Karstā 1894. gada jūlija dienā Parīzes nomalē daudzo skatītāju acīm pavērās neparasts skats – 21 automobilis, to skaitā 14 ar benzīna un septiņi ar tvaika   dzinējiem – uz sacensību „Parīze–Ruāna” starta līnijas. Dzinēji rūca un dūmoja. No kāda automobiļa līksmi skanēja zvaniņu šķinda, kurai  saskaņā ar ieceri vajadzēja nomākt mašīnas troksni, lai nebiedētu ceļā sastaptos zirgus.

Paris-Rouen
Ž. Skotē ar tvaika automobili Scotte (№ 10; nefinišēja).

Organizatori dalībniekus informēja par aptuveno sacensību grafiku. Jūs neticēsit, bet tajā bija paredzēts pat pusotru stundu ilgs „pitstops” pusdienu ieturēšanai! Te ir šis grafiks:

08.00 – starts no Portē–Majo.

12.00 – 13.30 – pusdienas Mantē.

20.00 – finišs Ruānā.

Ekipāžas startēja cita no citas neatkarīgi. Finišā gluži vienkārši tika summēts katram sacensību posmam patērētais laiks.

Paris-Rouen
Armāns Pežo ar automobili Peugeot (№ 29; neklasificēts ).

Mantē ieradās jau 20 mašīnas. Pirmais starpposma finišu sasniedza Žoržs Albērs Lemetrs ar Peugeot. Otrais bija jau labi pazīstamais grāfs Albērs de Dions, dabiski, ar automobili De Dion-Bouton. Trešais atbrauca Emīls Levasors, piektais – viņa līdzgaitnieka Luija Renē Panāra dēls Ipolits. Abi, protams, ar saviem Panhard-Levassor.

Automobiļi Panhard-Levassor konstrukcijas ziņā tiem laikiem bija visnotaļ progresīvi. Emīls Levasors piedāvāja jaunu automobiļa uzbūvi: dzinējs un radiators bija novietots priekšdaļā: spēka pārvadu veica sajūga mehānisms, pārnesumkārba, starpvārpsta, bet tālāk – ķēdes to aizvadīja uz aizmugures riteņiem.  Sajūgs sastāvēja no diviem koniskiem diskiem, kurus automobiļa kustības laikā varēja „sajūgt” un pārnesumu maiņas vai stāvēšanas laikā – attālināt. Pārnesumkārbā bija divas vārpstas ar dažāda diametra zobratu komplektu katrā (siksnu pārvadu komplekta vietā). Sazobē ievadot to vai citu zobratu pāri, varēja mainīt sekundārās vārpstas griešanās frekvenci un riteņu griešanas spēku.

Paris-Rouen
Rožē de Montē ar triciklu De Montais, kuram ir divi dzinēji (tvaika un benzīna), (№ 61; nefinišēja).

Ceturtais starpfinišā bija viens no Peugeot inženieriem Ogists Dorio. Vispār, pirmās astoņas ekipāžas Mantē ieradās jau pirms 11.00, un sacensību dalībnieki varēja ne tikai ar „baudu, pienācīgi” ieturēt pusdienas, bet arī kādu stundiņu pēc tām nosnausties. Turpretī Etjēns Le Blāns, kurš ar  Serpollet ieradās divdesmitais, to 50 minūšu laikā, kas bija atlikušas līdz otrajam startam, paēst varēja arī nepaspēt.

Tvaika dzinēju automobiļi  Serpollet tolaik bija izturīgi un ekonomiski. Par degvielu ogļu vietā tie izmantoja parafīna eļļu, bet dvīņu sūknis  proporcionāli pievadīja katlam ūdeni un degvielu.

Paris-Rouen
Ogists Dorils ar automobili Peugeot (№ 28; trešā vieta).

Otro posmu, kurā tika pazaudēti vēl trīs dalībnieki, pabeidza  un Ruānu sasniedza 17 mašīnas. Pirmais bija Albērs de Dions, kas ne tikai bija apdzinis Lemetru, bet ar trīs minūšu rezervi likvidējis handikapu, kas starp viņiem bija izveidojies „pirms pusdienām”. Taču organizatori bija „atmaskojuši” grāfu un atzinuši: viņa tvaika mašīnai nav mehāniķa kurinātāja, un tas liecina par auto  neatbilstību drošības prasībām (taču jājautā, kur viņi bija pirms starta?), un līdz ar to grāfam nepasniedza pirmo godalgu.

Rezultātā otrais ar Peugeot finišējušais Žoržs Albērs Lemetrs iekļuva annālēs kā oficiālais pasaulē pirmo autosacensību uzvarētājs. Protams, ja ņemam vērā, ka Albēra de Diona mašīna bija tvaika automobilis, pēc daudzajiem aizritējušajiem gadiem var ignorēt faktus un neņemt vērā grāfa rezultātu. Taču, maigi izsakoties, tas tomēr nav korekti. Ja šajā ziņā būtu bijis skaidrs reglaments, tad būtu citādi. Bet tagad… turēsimies pie sportiskā principa. Ogistu Dorio un Ipolitu Panāru, kas otrajā posmā apdzina Emīlu Levasoru, uzskatīsim attiecīgi par trešo un ceturto. Levasors priekšā palaida arī Kroitleru un Le Brino, taču pirmajā posmā iegūtais handikaps ļāva kopvērtējumā noturēties piektajā pozīcijā. Emīls Kroitlers ierindojās sestajā vietā un, ņemot vērā Albēra de Diona diskvalifikāciju,  noslēdza oficiālo godalgoto vietu piecnieku. Domājat, ka viņš saņēma nopelnītos 500 frankus? Nekā nebija! Balvu fonda sadalīšanas sistēma bija visai oriģināla. Kaut kādā organizatoriem vien zināmā veidā balvu fonds tika sadalīts mašīnu ražotājiem. Jūs teiksit, ka tas bija konstruktoru kauss? Kas to deva…

Paris-Rouen
Ipolits Panārs ar automobili Panhard-Levassor (№ 13; ceturtā vieta).

Pirmā 5 000 franku prēmija tika sadalīta automobiļiem  PanhardLevassor un Peugeot. Peugeot apkalpes taču ieradās kā pirmā un otrā (atbilstoši organizatoru versijai), kāpēc tad tās pielīdzināja automobiļiem Panhard-Levassor? Tas nav saprotams. Otro prēmiju (2 000 franku) atdeva… neticēsiet, automobilim De DionBouton! „Tas taču ir diskvalificēts,” jūs teiksit un meklēsit rokā rezultātu protokolus, lai atrastu vēl vienu šīs markas mašīnu, jo tas vismaz kaut kā izskaidrotu organizatoru nostāju. Neticēsit, bet izrādās, ka sarakstā tuvāko automobili  De Dion-Bouton vada grāfa Gastona de Šaselū-Loba ekipāža, kura pat nebija kvalificējusies līdzdalībai sacensībās! Tātad Albēra de Diona mašīnu diskvalificēja, taču… ne līdz galam. Murgs!

Trešo godalgu, kura bija tikai 1 000 franku apsolīto 1 500 franku vietā, sadalīja starp Le Brino un Alfrēdu Vašeronu. Abi brauca ar pašu konstruētu mašīnu, kurai bija „klientu dzinējs”, kā tagad pieņemts teikt. Le Brino izmantoja Peugeot, bet Vašerons – Panhard-Levassor dzinēju. Tikai Le Brino ieradās astotais (ja de Dions netiek uzskatīts par diskvalificētu), bet Vašerons – pat divpadsmitais! Kur gan te loģika?

Paris-Rouen
G. Mišo ar automobili Peugeot (№ 30; devītā vieta).

Piektā 500 franku prēmija (par to, kur palika ceturtā, – vēsture klusē) tika pasniegta Emīlam Rožē ar viņa vācu automobili Benz. Turklāt Rožē pienāca četrpadsmitais, bet trīspadsmitajam de Burmonam vispār nekas netika, lai gan viņš piedalījās paša konstruētā automobilī bez jebkādām „klientu” gudrībām. Kur te taisnība? Vēl viena piektā, 500 franku „mierinājuma” prēmija tika pasniegta kādam Skotē, kurš ar paša konstruētu tvaika mašīnu Scotte nespēja pat nokļūt līdz Ruānai – otrajā posmā viņam uzsprāga motors! Turpretī Rožē de Montē, kas arī ar savu benzīna un tvaika triciklu līdz finišam gan neaizkļuva, tomēr nobrauca lielāku distances daļu nekā Skotē, nekādu naudu nesaņēma, bet bija spiests apmierināties tikai ar piemiņas medaļu. Lai gan viņam pat vēl paveicās salīdzinājumā ar to pašu Burmonu… Nu ko, pats vainīgs, kāpēc palika trīspadsmitais!

Lūk, tik neordināras bija pasaules pirmās autosacensības.

Pirmais desmitnieks bija šāds:

  1. Albērs de Dions. De Dion-Bouton.
  2. Žoržs Albērs Lemetrs. Peugeot.
  3. Ogists Dorio. Peugeot.
  4. Ipolits Panārs. PanhardLevassor.
  5. Emīls Levasors. Panhard-Levassor.
  6. Emīls Kroitlers. Peugeot.
  7. Emīls Majāds. Panhard-Levassor.
  8. А. Le Brino. Le Brun ar Peugeot dzinēju.
  9. G. Mišo. Peugeot.
  10. P. Dibuā. Panhard-Levassor.

Kā redzams, neraugoties uz Armāna Pežo personisko neveiksmi, viņa automobiļi „konstruktoru” vērtējumā guva pārliecinošu uzvaru.

Paris-Rouen
Ādolfs Klemēns ar automobili Peugeot (№ 65).

Šīs sacensības deva vairākus svarīgus tehniskos rezultātus. Tika secināts, ka automobilis – tā ir darbspējīga ekipāža; sacensības parādīja, ka ir nepieciešams cietas riepas nomainīt ar elastīgām, līdzšinējo stūrēšanas sviru – ar stūri, siksnas un trauslās piedziņas ķēdes – ar izturīgāku mehānismu. Taču pats galvenais bija tas, ka sacīkstes apliecināja benzīna automobiļu pārākumu par tvaika mašīnām.

NO COMMENTS

LEAVE A REPLY