Ferarri no drakona staļļiem

0
17
Ferarri

Allaž elegantie un stilīgie automobiļi Ferrari vairāk nekā pusgadsimtu saviem patiesajiem draugiem dāvā sajūsmu par brīnišķīgo vadāmību, sajūtu, ka piederi pie izredzētajiem, bet sacensībās Formula 1, kuru favorīti tie ir līdz pat šim laikam, sniedz kārtējo adrenalīna devu.

Ferarri
Enco Ferrāri.

Par nežēlīgumu un uzņēmīgumu viņš bija izpelnījies iesauku Komandors, par stūrgalvību – apzīmējumu Vecais. Viņu sauca pat par Drakonu, jo saskarsmē bija visnotaļ skarbs un nesaudzīgs, turklāt viņa koši sarkanās mašīnas trasē izskrēja gluži kā dzirksteles no teiksmainā briesmoņa rīkles. Visi šie apzīmējumi attiecas uz Enco Ferrāri – XX gadsimta laikabiedru, unikālo sporta automašīnu un autokompānijas Scuderia Ferrari radītāju.

Ferarri
Enco Ferrāri (centrā), Džuzepe Kampāri un tehniķi Luidži Baci, Antonio Askāri un Ugo Sivoki Moncas sacensībās. 1923.
Ferarri
Alberto Askāri un Džovanni Minoci ar Auto Avio 815 sacensībās Mille Miglia. 1940

Viņam izdevās sacīkšu bolīdu īpašības „sakrustot” ar komfortu un greznību, radot jauna veida satiksmes līdzekli, ar kuru itālieši lepojas joprojām. Taču viņš pats kategoriski atsakās no pasaulē labāko sporta automobiļu radītāja lauriem: „Nē, nē, tos radīja citi. Es esmu tikai entuziasts un iedvesmotājs.”

Ferarri
Franko Kortēze ar Ferrari 125S (centrā), Barbieri ar Maserati 1500 un Gvido Skagliarīni ar Fiat Stanguellini sacensībās Rennā. 1947. gada 15. jūnijā.
Ferarri
Raimonds Zommers pie 166 F1 stūres Grand Prix izcīņas sacensībās Turīnā. 1948

Viņš fanātiski mīlēja mašīnas. Tāpēc Ferrari kā jau lielas kaislības likumīgais auglis formu un līniju harmonijas ziņā izdevās nevainojams. Gan miljoniem zīmola cienītāju, gan pašam Ferrāri tas ir sapņu automobilis. Viņš iedvesmoja konstruktorus veidot aizvien oriģinālākus un pilnīgākus modeļus, bet sacīkšu braucējus orientēja uz uzvaru. „Viņam bija svarīgi tikai tas, lai kāds viņa automobilis uzvarētu, bet, kas sēž pie stūres, tas viņu neinteresēja,” ne bez sarūgtinājuma pieskaņas atceras ievērojamais Scuderia Ferrari pilots Džekijs Ikkss.

Ferarri
Džannīno Marcoto un Krosāra ar 340 MM sacensībās Mille Miglia. 1953
Ferarri
Sporta automobiļu konstruktors Karlo Abārts un Ferrari 166 Spider ar virsbūvi Abarth. 1953
Ferarri
212 Coupe Vignale Turīnas autosalona stendā. 1953

Enco Ferrāri to var piedot. Viņš pats atzinās: „Mani vienīgie draugi, kuriem es līdz galam uzticos, ir automobiļi.” Un kā gan lai neuzticas, ja tie nekad nav pievīluši – vienmēr ir bijuši vieni no labākajiem, ātrākajiem un prestižākajiem? Protams, Enco bija arī konkurenti, kuru mašīnas savā ziņā bija pat veiksmīgākas un greznākas, taču nevienu no tām neieskāva tāds nesasniedzamības oreols. Pēc Ferrari nebija rindu kā pēc Rolls-Royce, taču vienīgi tādēļ, ka vairumu modeļu izgatavoja tikai ierobežotā daudzumā un pārsvarā pastāvīgajiem klientiem. Šo mašīnu tieši no ražotāja dažkārt nevarēja iegādāties daudzi „ierindas” magnāti un miljardieri. Enco deva priekšroku saviem labiem paziņām, mākslas zvaigznēm un karalisko ģimeņu pārstāvjiem. Marčello Mastrojāni, Monika Viti, diriģenti Arturo Toskanīni un Herberts fon Karojans, Irānas šahs Reza Pehlevi, Savojas princese Marija Gabriela, itāļu grāfs Džovanni Volpi di Misurāts, šveiciešu grāfs Fricis Somskis, krievu kņazs un sacīkšu braucējs Igors Trubeckis – tie ir pircēji, kuru dēļ apskaudīs ikviena firma! Savukārt viņi iegādājās ne jau vienkārši mašīnu, bet panākumu simbolu, leģendu, kas apvija Ferrari un tā radītāju.

Ferarri
166 Spider Corsa. 1947. 1948. gadā šis modelis uzvarēja sacensībās Targa Florio un Mille Miglia. (Dzinēja tips – V12; tilpums – 2 litri; jauda – 150 zirgspēki; maks. ātrums – 200 kilometri stundā).
Ferarri
166 ММ pirmo reizi tika parādīts Turīnas motoru skatē 1948. gadā. Abreviatūra MM nosaukumā palika atmiņā pēc Klementes Biondeti uzvaras tā pašā gada sacensībās Mille Miglia. (V12; 2 litri; 140 zirgspēki; 200 kilometri stundā)

Enco Ferrāri dzimis 1898. gadā Modenē metālapstrādes darbnīcas īpašnieka ģimenē. Tēva ienākumi nodrošināja pārticību, kas ļāva iegādāties automobiļa prototipu – pašgājējus ratiņus, taču tie uz piecgadīgo puiku dziļu iespaidu neatstāja. Taču tad, kad 10 gadu vecumā tēvs zēnu kopā ar vecāko brāli aizveda uz autosacīkstēm, tur redzētais – mežonīgā ātrumā pa trasi skrejošās mašīnas – puiku tik dziļi satrieca, ka deva ievirzi visam mūžam.

Ferarri
Uz modeļa 212 Export īsās šasijas tika uzstādīts Džoakīno Kolombo izstrādātais dzinējs V12 ar 2,5 litru apjomu un 150 zirgspēku jaudu (220 kilometri stundā). 1951

Tika nolemts: viņi abi ar brāli kļūs par sacīkšu braucējiem. Par to, ka būs slaveni, zēni ne mirkli nešaubījās. Zināja, ka tieši tāpat, kā to viņu acu priekš darīja sacensību uzvarētāji, dāļās autogrāfus, tāpēc jau kopš bērnības uz aizsvīdušajām logu rūtīm cītīgi trenējās izveidot visskaistāko parakstu.

Šiem plāniem nebija lemts piepildīties. Pirmā pasaules kara laikā brālis frontē krita. Tajā pašā gadā ar plaušu karsoni nomira tēvs. Enco iesauca armijā. Tur viņš strādāja par ugunsdzēsēju depometālapstrādes atslēdznieku, līdz tika konstatēts, ka viņam ir slimas plaušas. Pēc tam karš viņam bija beidzies.

Ferarri
375 Mille Miglia. (Pininfarina virsbūve; V12; 4,5 litri; 340 zirgspēki; 270 kilometri stundā). 1954

Mīlestība uz mašīnām jaunekli aizved uz Fiat rūpnīcu Turīnā, taču tur tiek saņemts atteikums: „Fiat nav tik liels uzņēmums, lai varētu pieņemt visus no armijas atvaļinātos kareivjus.” Asaras valdīdams, sarūgtinātais Enco dodas uz parku, lai cilvēki viņu neredzētu. Pēc trīsdesmit gadiem, lai gan ar grūtībām, viņš sameklēs to pašu soliņu, apsēdīsies uz tā un atkal sāks raudāt, bet šoreiz tās būs laimes asaras. Kaut gan par sacīkšu braucēju nav izdevies kļūt, taču nesen viņa rūpnīcā izgatavotais pirmais automobilis – elegantais Ferrari 125S prestižās sacensībās ir ieguvis trīs Grand Prix un savu radītāju ir padarījis pasaulslavenu.

Ferarri
250 GT Spider. (V12; 3 litri; 270 zirgspēki; 245 kilometri stundā). 1960 250. modelis tika piedāvāts dažādās versijās: GT, GT SWB, GT Spider, GT California, GT Berlinetta, GT 2+2, GTO. No vairāk nekā 2500 dažādajām virsbūvēm aptuveni 2400 izlaida Pininfarina. Par bestselleru tika uzskatīts modelis 250GT 2+2 – pirmais automobilis Ferrari ar četrām vietām.
Ferarri
250 MM. (Pininfarina virsbūve; V12; 3 litri; 240 zirgspēki; 250 kilometri stundā). 1963

Enco ceļš uz slavas virsotnēm bija diezgan garš. Lai gan vīru un vecāko dēlu zaudējušā māte iebilda, viņš tomēr neatteicās no sapņa kļūt par sacīkšu braucēju un iestājās par auto vadītāju Milānas CMN (Construzioni Meccaniche Nazionali), ar kuras mašīnām 1919. gadā debitēja sacensībās Parma-Berceto. Jauno braucēju ievēroja un 1920. gadā uzaicināja kļūt par tolaik sacīkšu trasēs slavenās Alfa Romeo izmēģinājumu pilotu.

Ferarri
410 Superfast Pininfarina. (V12; 5 litri; 340 zirgspēki; 260 kilometri stundā) 1956
Ferarri
212 Inter Vignale. (V12; 2,5 litri; 160 zirgspēki; 200 kilometri stundā). 1952

Jaunpienācējs lieliski iejutās komandā, bet viņa pirmā uzvara kļuva liktenīga. Pēc sacensībām sportistus pieņēma grāfa Enriko Baraka ģimene, kas Pirmā pasaules kara gados bija zaudējusi dēlu Frančesko, brīnišķīgu un bezbailīgu lidotāju. Grāfi ene Paola, ko bija iespaidojuši čempiona Enco panākumi, lūdza, lai viņš uz mašīnas motora pārsega novieto melnu siluetu – uz pakaļkājām saslējušos zirgu: „Šāds zīmējums bija uz mana dēla aeroplāna borta, un jums šī emblēma nesīs veiksmi.” Enco ar prieku piekrita: viņš mainīja tikai vienu detaļu – zirgu novietoja uz savas dzimtās Modenas ģerboni simbolizējoša spilgti dzeltena fona. Tas notiks 1929. gadā, kad viņš izveidos savu sacīkšu komandu Scuderia Ferrari, bet pagaidām Enco piedalās sacensībās un vēl desmit gadus vairos Alfa Romeo slavu gan kā sacīkšu braucējs (līdz 1932. gadam Enco 47 reizes izgāja uz starta un guva 13 uzvaras, – par sasniegumiem sportā viņam pat piešķīra ordeni „Corona D’Italiana”), gan kā sporta sektora direktors.

Ferarri
Dino 246 GT. (V6; 2,4 litri; 195 zirgspēki; 250 kilometri stundā). 1970
Ferarri
365 GTS/4 Daytona (V12; 4,4 litri; 352 zirgspēki; 290 kilometri stundā). 1968 Pininfarina dizainera Leonardo Fioravanti izstrādātais un publikai 1968. gadā Parīzes autosalonā parādītais modelis Daytona izcēlās ar pirms tam patiesi neredzētu dizainu, agresīvu, kaltu atgādinošu priekšgalu, plakanu augšu un spēcīgiem sāniem. 365 GTS/4 Daytona (V12; 4,4 л; 352 л.с.; 290 км/ч). 1968

Iedzimtā intuīcija un izcilā spēja uztaustīt novitātes Enco Ferrāri palīdzēja pieņemt nestandarta lēmumus vadības sfērā. Jau pirmajā sezonā Scuderia Ferrari pārstāvēja paši ievērojamākie Itālijas sacīkšu braucēji, kurus pievilināja jaunā samaksas sistēma – tagad atalgojums bija atkarīgs no rezultāta. Piloti labprātāk saņēma par godalgām iegūtās naudas procentus, nevis nelielu stabilu summu, kas bija vienāda čempioniem un iesācējiem. Ferrāri ieviestā samaksas sistēma ir spēkā joprojām. Bet pirmajā sezonā 22 sacensībās komanda guva astoņas uzvaras – piloti zināja, par ko cīnās.

Ferarri
400 Superamerica Cabriolet izstrādāts Kavallīno Rampantes vadībā. (V12; 4,0 litri; 340 zirgspēki; 280 kilomtri stundā) 1961

Tieši sacensību laikā Ferrāri saprata, ka vēlas pats būvēt mašīnas, turklāt visātrākās un vislabākās. Enco nemulsināja tas, ka viņam nav speciālās izglītības. Viņš mācījās burtiski ik uz soļa, turklāt memuāros viņš rakstīs: „Mašīnu es uztvēru kā dzīvu būtni, tā bija daļiņa no manis paša”.

Ferarri
Ferrari inženiera Džoto Bizarīni iecerētais un Franko Skaljeti projektētais modelis 250 GTO ne reizi vien uzvarējis Lemānas 24 stundu sacensībās. (V12; 2,9 litri; 300 zirgspēki; 280 kilometri stundā). 1963

Enco 1937. gadā piedāvāja firmas Alfa Romeo vadībai uzbūvēt jaunu sacīkšu automobili, kura dzinēja tilpums būtu 1,5 litri un kurš spētu trasēs kā līdzīgs sacensties ar Auto Union un Mercedes-Benz mašīnām. Modelis tika izgatavots, taču nākamās sezonas sacīkstēs nepiedalījās. Radās nesaskaņās starp kompānijas vadību un pašu Ferrāri. 1938. gadā viņš no Alfa Romeo aizgāja, bet 1940. gadā Modenē nodibināja savu uzņēmumu. Tā kā pēc līguma ar Alfa Romeo Ferrāri nebija tiesību četrus gadus veidot un sacensībās pret Alfa Romeo pieteikt automobiļus ar savu vārdu, kompānijai deva nosaukumu Auto Avio Construzione. Tajā pašā gadā parādījās modelis 815 ar 72 zirgspēku astoņcilindrīgu dzinēju, kurš spēja attīstīt ātrumu līdz 170 kilometriem stundā un sekmīgi piedalījās daudzās sacensībās.

Ferarri
512 S Pininfarina. (V12; 5,0 litri; 550 zirgspēki; 340 kilometri stundā). 1969

Ferrāri, kara gados saņēmis izdevīgu aviodzinēju piegādes pasūtījumu, ražošanu pārcēla uz Maranello. Šī pilsētiņa Modenas tuvumā uz visiem laikiem kļūst par Itālijas autobūves galvaspilsētu.

Ferarri
Prototips 512 S Pininfarina. 1969
Ferarri
Prototips P5 Pininfarina. 1968

Pēc kara Enco Ferrāri anulēja verdzisko vienošanos ar Alfa Romeo un varēja izlaist mašīnas ar savu vārdu. Viņš uzaicināja labākos Alfa Romeo konstruktorus ar Džoakīno Kolombo priekšgalā. Enco Ferrāri ģenialitāte vienmēr izpaudās prasmē piesaistīt izcilus, viņa idejas realizēt spējīgus konstruktorus. Tas šķita neticami, ka nesabiedriskais Enco, cilvēks ar briesmīgu raksturu un nepatīkamu balsi, tā spēja savaldzināt labākos speciālistus, ka viņi pameta konkurējošās firmas un pārgāja pie viņa. Acīmredzot bija tādi paši fanātiķi un tieši tāpat vēlējās radīt pasaulē labāko automobili.

Ferarri
512 BB. (V12; 4,9 litri; 340 zirgspēki; 283 kilometri stundā). 1976

1947. gadā dienasgaismu ieraudzīja pirmais markas Ferrari automobilis – modelis 125S ar 1,5 litru dzinēju V12 un 100 zirgspēku jaudu, kas spēja attīstīt ātrumu līdz 170 kilometriem stundā. Kopš šā brīža Enco Ferrāri sāk būvēt sporta automobiļus arī parastajiem ceļiem.

Ferarri
308 GTB Berlinetta. (V8; 2,9 litri; 250 zirgspēki; 255 kilometri stundā). 1977

Izrādījās, ka emblēma ar zirgu Ferrāri autobiznesam dāvā veiksmi. Tā iemiesoja visu, kas nepieciešams skatītāju un pircēju pievilināšanai: spēku, dinamiku, spožumu. 50. gadu sākumā Ferrari kļuva par vienu no visdārgākajām un prestižākajām mašīnām, bet Ferrāri impērija plauka un zēla, kļūstot par „Itālijas ekonomikas brīnuma” sastāvdaļu.

Ferarri
288 GTO Berlinetta. (V8; 2,9 litri; 400 zirgspēki; 305 kilometri stundā). 1984
Ferarri
1984. gadā Testarossa tika uzskatīts par vienu no skaistākajiem automobiļiem (Pininfarina virsbūve; V12; 4,8 litri; 390 zirgspēki; 300 kilometri stundā).
Ferarri
1987. gada 21. jūlijā Enco Ferrāri, kas nomira nākamajā gadā, parādīja savu pēdējo automobili. Par to kļuva F40, kas tā tika nosaukts par godu kompānijas darbības 40. gadadienai. Šis auto tolaik bija pats ātrākais automobilis pasaulē. Pilnīgi jaunā no kompozītmateriāliem izgatavotā Pininfarina virsbūve ar garu aerodinamisku priekšgalu (frontālās pretestības koeficients 0,34), platiem spārniem un augstu aizmugures spārnu, dzinējs V8 ar 3 litru apjomu un 480 zirgspēku jaudu – tas viss ļāva 100 kilometru ātrumu stundā sasniegt 3,9 sekundēs, bet 200 kilometru ātrumu stundā – 12 sekundēs (maksimālais ātrums 323 kilometri stundā).

Bet Enco Ferrāri tika daudzināts kā darbaholiķis, kas cehos pavada 16 stundas dienā. Varbūt tāpēc, ka mājās nebija miera? Lai kā viņš tika slavēts, lai cik svarīgās sacensībās uzvarēja viņa mašīnas, māte vienīgi saknieba lūpas un atcerējās vecāko dēlu: „Un tomēr viņš bija labāks…”

Ferarri
Ikdienā lietojamo automobili F355 GT Spider Berlinetta tādi pilnveidojumi kā Вентури kanālu iebūvēšana Pininfarina virsbūvē, sānu radiatora spraugu formas nomaiņa, amortizatoru elektroniskās kontroles sistēmas izmantošana šo auto būtībā pārvērta par sacīkšu modeli. (V8; 3,4 litri; 381 zirgspēks; 300 kilometri stundā). 1995
Ferarri
456 GT. (V12; 5,5 litri; 442 zirgspēki; 302 kilometri stundā). 1992
Ferarri
F50 Spider Pininfarina (V12; 3,8 litri; 520 zirgspēki; 330 kilometri stundā). 1995. Virsbūvē apvienotas F40 (aizmugures spārns) un C grupas sacīkšu kupeju dizaina līnijas.

Sieva Laura, kurai bija tikpat dzelžains raksturs kā mātei, vainoja vīru 1956. gadā mirušā vienīgā dēla nāvē, kurai par iemeslu kļuva nieru slimība. Bet Enco taču tik ļoti mīlēja savu Alfrēdo (Dīno): uzskatīja viņu par vienīgo mantinieku un sava darba turpinātāju.

Dzīves pēdējā gadā dēls piedalījās jauna motora izstrādē. Darbu vadīja tikko kā no Lancia pārnākušais Alfa Romeo vajadzībām radītā leģendārā 8 cilindru motora „tēvs” Vitorio Jano (automobiļi ar šo motoru ne reizi vien uzvarēja dažādās sacensībās). Darba rezultātā radītais dzinējs V6 pēc Dīno nāves tika nosaukts viņa vārdā.

Ferarri
550 Maranello. (V12; 5,5 litri; 485 zirgspēki; 320 kilometri stundā). 1996

Ferrāri savu dēlu apraudāja vairākus gadus un beidzot lūdza dizaina ateljē Pininfarina (1961. gadā ar Itālijas prezidenta speciālu dekrētu tā dibinātājam Batistam Farinam atļāva mainīt uzvārdu, un kopš tā laika viņa pēcteču uzvārds ir Pininfarina) vadītāju Serdžo Pininfarinu izstrādāt modeli, kas būtu cienīgs, lai to nosauktu Ferrāri dēla vārdā. Šim darbam Pininfarina nolīga jauno dizaineri Leonardo Fioravanti (kura kontā ir Ferrari rekordskaits – 8 modeļi – un kuru pēc 24 Pininfarina nostrādātajiem gadiem nolīga pats Ferrāri).

Ferarri
550 Barchetta Pininfarina. (V12; 5,5 litri; 485 zirgspēki; 300 kilometri stundā). 2000
Ferarri
360 Modena, kas tika parādīta Ženēvas autosalonā 1999. gadā, bija pirmais Ferrari modelis ar rūpīgi izstrādātu salona dizainu. (V8; 3,6 litri; 400 zirgspēki; 304 kilometri stundā).
Ferarri
Modelis Enzo, kura stilu izstrādāja Pininfarina ateljē Kena Okujamas vadībā, dzeltenajā krāsā debitēja 2002. gada rudenī Parīzes autosalonā. Par 670 tūkstošiem dolāru pasūtītājs varēja iegūt automobili ar zemu virsbūvi un garu priekšējo daļu, ar efektīvu gaisa ņēmēju sistēmu un aktīvu spoileru. Modelis bija apgādāts ar 6 litru un 660 zirgspēku dzinēju V12 (ātrumu līdz 100 kilometriem stundā kāpina 3,6 sekundēs; līdz 200 kilometriem stundā – 9,5 sekundēs; maksimālais ātrums – 350 kilometri stundā).
Ferarri
Prototips „La Rossa” Pininfarina. 2000

Modelis Dino Berlinetta Speciale 1965. gadā tika demonstrēts Parīzes autosalonā kā konceptauto, bet nākamajā gadā „dzīvā veidā” – Turīnas autosalonā ar dzinēju V6 Dino. Automobilis Dino 206 GT tika izlaists bez nevienas Ferrari zīmes, lai gan daži īpašnieki vēlāk tās pievienoja. Zirga emblēmas vietā virsbūvi rotāja dzeltens taisnstūris ar zilu uzrakstu Dino.

Ferarri
1. 612 Scaglietti. (V12; 5,7 litri; 540 zirgspēki; 314 kilometri stundā). 2004 un 2. 575 GTZ Zagato. (V12; 5,7 litri; 540 zirgspēki). 2006

Diemžēl automobili, kuru bija sācis konstruēt dēls, pabeidza citi cilvēki. Jaunais automobilis tika nosaukts dēla vārdā – tas bija vienīgais, ko tēvs varēja viņa labā darīt. Modelis 246 Dino kļuva par revolucionāru izstrādni, kas daudzējādā ziņā apsteidza savu laiku un ļāva Scuderia 50. gadu beigās Formula 1 sacensībās atgūt uzvarētāja laurus. Taču diezin vai tas spēja mierināt Enco, kas pēc dēla nāves valkāja tumšas brilles un dzīvoja noslēgti. Pat sacensības skatījās tikai televizora ekrānā.

Ferarri
575 Superamerica Spider (V12; 5,7 litri; 540 zirgspēki; 320 kilometri stundā). 2005
Ferarri
F430 Spider (V8; 4,3 litri; 485 zirgspēki; 318
kilometri stundā). 2005

Pēc ofi ciālās laulības šķiršanas Enco pārcēlās uz dzīvokli fabrikā un pilnībā nodevās biznesam. Tiesa, Maranello bija kāda noslēpumaina māja, kur Enco atpūtās ar sirdi un dvēseli. Par sakaru ar kluso un vienkāršo Līnu visi klusēja, jo pazina Ferrāri skarbo dabu. Un tikai pēc sievas nāves Enco legalizēja otro ģimeni, deva dēlam Pjero savu uzvārdu un atzina par mantinieku. Taču ļoti šaubījās par viņa spējām kļūt par līderi un ideju ģeneratoru. Redzēja, ka Pjero mantojis mātes maigumu un pazemīgumu. Varbūt tieši tāpēc laikā, kad Ferrari bija piemeklējusi krīze, Enco 40 procentus akciju pārdeva Fiat un testamentā tikai 10 procentus atstāja dēlam un ģimenei, lai tie varētu bezrūpīgi dzīvot. Izrādījās, ka arī šajā gadījumā Komadoram bija taisnība.

Viņš nomira pusgadu pēc savas 90. dzimšanas dienas, līdz pēdējām dienām saglabājis fenomenālo atmiņa un darbspējas. Bēres bija ļoti klusas. Rūpnīca tajā dienā strādāja – tā bija vēlējies Enco Ferrāri.

Ferarri
599 GTB (V12; 6,0 litri; 620 zirgspēki; 330 kilometri stundā). 2007
Ferarri
GG50 (V12; 5,7 litri; 540 zirgspēki). 2006

Pēc viņa nāves koncerns Fiat faktiski kļuva par viņa impērijas īpašnieku. Tiesa, saprotot, ka Ferrari ir ne tikai autosporta, panākumu un simtiem tūkstošu pielūdzēju fanātiskās mīlestības simbols, bet arī pašas Itālijas emblēma, automilzis firmai saglabājis maksimālu patstāvību. Ražošanas lejupslīde apturēta, tīri labi veicas arī sacensībās Formula 1, kur tā debitēja 1950. gada maijā Grand Prix izcīņā Monako.

Ferarri
P 4/5 Pininfarina. (V12; 6,0 litri; 660 zirgspēki; 362 kilometri stundā). 2006

Kompānija Ferrari 2002. gadā nolēma iemūžināt sava dibinātāja vārdu. Jaunais superauto Enzo ar 12 cilindru dzinēju un 660 zirgspēku jaudu 100 kilometru ātrumu stundā sasniedz 3,6 sekundēs un spēj attīstīt līdz 350 kilometriem stundā. Ekskluzīvajam modelim piešķirot tipiskās autostaļļa iezīmes – ekskluzīvu dizainu un spēku, tā izstrādātāji apliecinājuši, ka Enco Ferrāri idejas arī XXI gadsimtā atbilst laika garam.

Ferarri
Bolīds Formula 1.

NO COMMENTS

LEAVE A REPLY