Lielās sacīkstes

0
53
Big races

Vai atceraties brīnišķīgo komēdiju „Lielās sacīkstes”? Filma par divu nesamierināmu konkurentu starpkontinentālo autobraucienu tika uzņemta 1965. gadā. Taču tikai daži zina, ka komēdijas pamatā ir īstas Lielās sacīkstes – 1908. gada maratons no Ņujorkas uz Parīzi, kuram šogad apritēja 103 gadi.

Fantastiska iecere

Ideja rīkot transkontinentālus autobraucienus radās jau automobilisma rītausmā – XX gadsimta pašā sākumā. Par vienu no pirmajiem kļuva franču laikraksta Le Matin 1907. gadā organizētais maratons no Pekinas uz Parīzi. Tad itāļu princis Šiponē Borgēze, ar automobili Itala pārvarējis Eirāzijas plašumus, kur īstu ceļu nemaz nebija, finišēja Francijas galvaspilsētā. Šī brauciena popularitāte rosināja laikrakstu Le Matin organizēt otru, nu jau sarežģītāku maratonu. Franču iniciatīvu atbalstīja arī amerikāņu laikraksta New York Times redakcija.

Big racesBija dzimusi fantastiska iecere: sarīkot sacīkstes no Ņujorkas uz Parīzi bez kuģa palīdzības. Pēc starta Ņujorkā dalībniekiem vajadzēja pa diagonāli šķērsot Kanādas teritoriju un nokļūt Aļaskā. No turienes pa Beringa jūras šauruma ledu nonākt Čukču pussalā. Bija plānots pēc tam doties uz dienvidiem līdz Irkutskai un gar Transsibīrijas dzelzceļa maģistrāli braukt uz Maskavu, tad caur Sanktpēterburgu un Berlīni uz Parīzi.

Startu noteica 1908. gada sākumā, lai paspētu Beringa jūras šaurumu šķērsot pa ledu. Ieklausieties: pat mūsdienās šāds maršruts automobiļiem faktiski ir nepārvarams. Bet minētie notikumi risinājās pirms vairāk nekā 100 gadiem, kad nebija normālu ceļu un benzīna uzpildes iespēju, bet automobiļiem – pat apsildītāju!

Sacīkšu startu pieskaņoja Amerikas prezidenta Abrahama Linkolna dzimšanas dienai un noteica 1908. gada 12. februārī. Šajā riskantajā pasākumā pieteicās piedalīties 13 ekipāžas, bet uz starta vietu Ņujorkas Taimskvērā ieradās tikai seši automobiļi: amerikāņu Thomas Flyer, itāļu BrixiaZust, vācu Protos un franču Moto Bloc, De Dion-Bouton un Sizaire-Naudin.

Big races
Sizaire-Naudin ekipāža uz starta.

Lielo sacīkšu dalībnieki

Moto Bloc 30CV, Francija, četrcilindru dzinējs, jauda – 30 zirgspēki.

Ekipāža: komandors un vadītājs – Šarls Godārs, mehānisķis – Arturs Hjū, palīgs un reizē kinooperators – astoņpadsmitgadīgais Moriss Livjē.

Rezultāts: braucienu beidza 9. martā Kerolā (Aiovas štats), uzveicot 1931 km.

Savu nosaukumu firma ieguva, XX gadsimta sākumā patentējot spēka agregātu, kuram dzinējs, sajūgs un pārnesumkārba atradās vienotā blokā.

Automobili vadīja pārgalvīgais cirka braucējs, pieredzējušais Šarls Godārs, kas ar Spyker 15 HP ieņēma otro vietu 1907. gada Pekinas–Parīzes maratonā.

Big races
Sacensību dalībnieki uz starta. Priekšplānā – automobilis Moto Bloc.

De Dion-Bouton Type B1, Francija, četrcilindru dzinējs, tilpums – 3052 cm3, jauda – 30 zirgspēki, četrpakāpju pārnesumkārba. Maksimālais ātrums – 80 km/st.

Ekipāža: komandors – grāfs Žoržs Bursjē de Senšofrē, vadītājs un mehāniķis – Alfons Otrēns, palīgs – ievērojamais norvēģu polārpētnieks Hanss Hendriks Hansens.

Rezultāts: izstāšanās tehnisku iemeslu dēļ 18. maijā Japānā; nobrauca 11 880 km.

Maratonā piedalījās četrvietīgs faetons B1, kura dzinēja jauda tolaik bija pati lielākā visai firmas modeļu rindai.

Hanss Hendriks Hansens mašīnas vadīt neprata, taču šajā komandā bija viens no pašiem interesantākajiem personāžiem. Lai gan neviens no Hansena to negaidīja, viņš ekipāžu pameta un pievienojās amerikāņiem. Tiesa, tas notika vēlāk.

Big races
Sacensību dalībnieki uz starta. Priekšplānā – De Dion-Bouton ekipāža.

Sizaire-Naudin 15CV, Francija, viencilindra dzinējs, jauda –15 zirgspēki, trīspakāpju pārnesumkārba. Masa – 1498 kilogrami. Maksimālais ātrums – 70 km/st.

Ekipāža: komandors un vadītājs – Ogists Ponss, mehāniķi Moriss Bertē un Lisjēns Dešams.

Rezultāts: distanci atstāja Pikskillā (Ņujorkas štats), nobraucis 71 km.

Ekipāžu, kas brauca ar vieglo viencilindra voiturette, finansēja Ogista Ponsa meita Lilī, bijusī Parīzes Metropolitan Opera dziedētāja (soprāns).

Big races
Sizaire-Naudin ekipāža uz sacensību Ņujorka–Parīze starta.

Brixia-Zust 28/45, Itālija, četrcilindru dzinējs, jauda – 40 zirgspēki, četrpakāpju pārnesumkārba. Riteņu bāze – 2896 mm. Maksimālais ātrums – 100 km/st.

Ekipāža: vadītājs – Džulio Sirtori, mehānisķis – Anrī Gāga un Neapoles laikraksta Il Mattino korespondents – Antonio Skarfolo.

Rezultāts: finišēja 1908. gada 17. septembrī, ieņēma trešo vietu.

Pēc Itala uzvaras 1907. gada braucienā Pekina–Parīze itāļi gribēja vairot savu slavu arī šajās sacensībās. Firma BrixiaZust tām pieteica speciāli būvētu četrcilindru mašīnu ar 40 zirgspēku dzinēju, kuru ar pārnesumkārbu caur konisko sajūgu savienoja starpvārpsta. Pārnesumkārba vienotā blokā ar diferenciāli atradās aizmugures pasažieriem pie kājām.

Ja runājam par nosaukumu, tad nav īsti pareizi mašīnu saukt par Brixia-Zust, jo Roberto Dzjusts firmu gan nodibināja Brešijā (Brixia), bet savu spēcīgāko modeli 28/45 tomēr izlaida… Milānā.

Big races
Sacensība sākusies. Zust ekipāža.

Protos 30PS, Vācija, četrcilindru dzinējs, tilpums – 4560 cm3, jauda – 40 zirgspēki, četrpakāpju pārnesumkārba.  Masa – 2700 kg. Maksimālais ātrums – 110 km/st.

Apkalpe: komandors – 15. prūšu kājnieku pulka virsleitnants Hanss Kepens, vadītājs un mehāniķis – Hanss Knape, mehāniķis – Ernsts Māss.

Rezultāts: pirmais ieradās Parīzē 1908. gada 26. jūlijā, taču tika sodīts un tāpēc ieņēma otro vietu.

Berlīnes firma Protos maratonam pieteica vidējās klases faetonu ar 4,5 litru četrcilindru motoru. Gandrīz piecus metrus garā mašīna veda 660 litrus degvielas un 100 litrus eļļas.

Big races
Protos ekipāža uz starta.

Thomas Model 35 Flyer, ASV, četrcilindru dzinējs, tilpums – 9362 cm3, jauda – 60 zirgspēki, četrpakāpju pārnesumkārba. Riteņu bāze – 3560 mm. Masa – 2270 kg. Maksimālais ātrums – 100 km/st. Vidējais degvielas patēriņš – 23,5 litri uz 100 kilometriem.

Ekipāža: komandors un vadītājs – slavenais sacīkšu braucējs Montegjū Robertss, mehāniķis – Džordžs Šusters, palīgs un laikraksta The New York Times korespondents – Volters Viljamss.

Rezultāts: sacīkšu uzvarētājs, lai gan Parīzē ieradās 1908. gada 30. jūlijā.

Par mašīnu amerikāņi tika skaidrībā burtiski pašā pēdējā brīdi – tikai trīs dienas pirms starta Edvīns Tomass, tāda paša nosaukuma kompānijas īpašnieks, amerikāņu komandas rīcībā nodeva modeļa 35 standartmašīnu Thomas: vienīgo gatavo automobili, kas tobrīd bija fabrikā. Tas bija viens no pašiem lielākajiem, drošākajiem un dārgākajiem (4500 $) tā laika automobiļiem. Automašīnai bija skanīgs nosaukums – Flyer, „Lidonis”.

Nepilnās trijās dienās automobili pārbūvēja, pielāgojot ilgajam un smagajam braucienam. Uzstādīja baltu vaļēju četrvietīgu virsbūvi, kurā no sliktiem laikapstākļiem sargāja nevis paceļams jumts, bet audekls, kas gluži kā mežonīgo Rietumu apguvēju furgonos pārvilkts lokveida stiprinājumiem. Uzmontēja lielu degvielas tvertni, ievietoja rezerves riepu papildu komplektu. Uz spārniem salika dēļus, kuriem jākalpo par improvizētiem šķēršļu pārvarēšanas tiltiņiem. Jāatzīmē tas, cik vienkārši un oriģināli tika eļļotas ķēdes, kas grieza aizmugures riteņus. Eļļu ielēja mazās piltuvēs virsbūves sānos, un pa caurulītēm tā nonāca tieši pie ķēdes pievada. Aizmugures gabarītuguņu lomu pildīja piekarināms petrolejas lukturis. Automobili rotāja Amerikas Savienoto Valstu zvaigžņoti svītrotais karogs.

Big races
Thomas Flyer ekipāža uz starta.

Šeienē (Vaiomingas štats) Montegjū Robertsu pie stūres nomainīja Džordžs Šusters, bet par mehāniķi tika paņemts Džordžs Millers. Omahā (Nebraskas štats) amerikāņu ekipāžai pievienojās no frančiem aizgājušais Hanss Hendriks Hansens.  Visbeidzot, Sietlā (Vašingtonas štats) tika uzņemts cits korespondents – Džordžs Makadams.

Visos automobiļos atbilstoši laika garam darbojās tikai aizmugures riteņu bremzes.

Starts

Ņujorka, Taimskvērs, 1908. gada 12. februāris.
Big races
Stars ir dots. Sacensība sākusies.

Abrahama Linkolna dzimšanas dienā iepretim laikraksta The New York Times redakcijai sapulcējās aptuveni 250 000 cilvēku. Pūli centās iegrožot policija, uz pretējo pusi laida tikai automobiļus, skaitā kādus 200 – visi gribēja pavadīt drosminiekus, kuriem būs jānobrauc 13 000 jūdžu pa diviem kontinentiem līdz Parīzei. Tramvaju dārdinātās ielas centrā vienkopus stāvēja gluži kā kamieļi apkrauti seši automobiļi. Maratona dalībniekus izsmeļoši raksturo itāļu ekipāžas locekļa Antonio Skarfolo vārdi: „… amerikāņu Thomas Flyer kā nolaizīts un pieplacis delfīns…, īss ar neaptēstiem riteņiem vācu Protos…, franči: izslējies kā piramīda De Dion-Bouton, trauslie Moto Bloc un Sizaire, – ir tāds iespaids, ka katrs ražotājs mašīnās iemiesojis savas nacionālās īpatnības, tas saskatāmas pat mūsu staltajā un satraukuma pilnajā Zust…”

Big races
Ņujorkas automobilisti pavada tikko kā startējušos automobilistus Brodvejā.

Ņujorkas autokluba priekšsēdētājs ceļavārdos teica, ka viņš personīgi  pasniegs čeku par 1 000 $ tam, kas pirmais iebrauks Parīzē.

Pulksten 11.15 atskanēja starta pistoles signāls un mašīnu kavalkāde no pilsētas traucās uz ziemeļiem.

Amerikas piedzīvojumi

Pirmais posms beidzās Olbani pilsētā. Jau tur visi saprata, cik smagiem pārbaudījumiem pakļāvuši sevi un mašīnas.

Drīz pēc starta sāka puteņot – iesākumā nedaudz, bet vēlāk ļoti stipri. Thomas Flyer, De Dion-Bouton un Zust ekipāžas nolēma virzīties uz priekšu kopā, lai varētu cita citai palīdzēt, ja kas atgadās. Sniega vētra nemitējās arī 13. februārī, bet 14. datumā to nomainīja lietus. Pēc tam atkal sniga. Braucēji centās patverties un sasildīties, kā nu kurš prata.

Big races
Sacensības sākums kupenu dēļ bija grūts.
Big races
Thomas Flyer iestidzis kupenā.

Pirmie no spēles izstājās Ogists Ponss, Moriss Bertē un Lisjēns Dešams ar savu Sizaire-Naudin. Kad bija nobraukts 71 kilometrs, uz zemes ceļa tai nokrita pakaļējais tilts, un ekipāža nolēma likteni vairs neizaicināt. Pat tad, ja nekas tāds nebūtu noticis, ekipāžai nebija nekādu izredžu pārvarēt milzīgo attālumu – tās automobilis šajās sacīkstēs bija pats vājākais.

Big races
Brauciens pa Utiku (Ņujorkas štats). Priekšplānā – Zust ekipāža.

Otrai franču mašīnai Moto Bloc pirmā diena beidzās tikai 75 km attālumā no Ņujorkas. Automobilis bija tika pamatīgi iestidzis sniegā, ka apkalpe tā atbrīvošanai ziedoja daudz laika.

Otrās dienas beigās Olbani pilsētā ieradās De Dion-Bouton, Zust un Thomas Flyer. Protos un Moto Bloc bija nedaudz atpalikuši. Milzīgās kupenas un dubļi uz ceļa brauciena organizatorus un dalībniekus gluži vienkārši šokēja.

Big races
De Dion-Bouton ekipāža (vidū ar papirosu) Čikāgas apkārtnē pozē ar milzīgu Francijas karogu.

Problēmas radīja ne tikai sliktie ceļi, bet arī aukstums. Togad ziema bija Amerikai neraksturīga – barga un ārkārtīgi bagāta ar sniegu. Antifrīza tolaik nebija, un katru nakti vajadzēja no radiatoriem izlaist ūdeni. Atbilstoši tā laikmeta tehniskajiem stereotipiem visi automobiļi bija vaļēji. Dalībniekiem vajadzēja steidzami gādāt par siltumu. Tā, piemēram, automobiļa De Dion-Bouton ekipāža rāmi nostiprināja ar koka uzliktņiem un gumijas lentēm, lai nesatrūktu lonžeroni. Franči sildījās ar dzinēja izplūdes caurules palīdzību.

Big races
Moto Bloc Eimsas apkārtnē.
Big races
Moto Bloc ekipāža Eimsā.

Ceļš gāja caur Bufalo, un Thomas Flyer ekipāža izmantoja gadījumu un iegriezās rūpnīcā. Džordžs Šusters uzstāja, lai grīdā ierīko spraugas, pa kurām gaiss no motora plūstu uz kājām.  (Starp citu, kad pēc pusgadsimta kāds kolekcionārs gribēja nopirkt Thomas Flyer, tieši šī detaļa palīdzēja konstatēt, ka mašīna ir īstā.) „Lidonim” bija vajadzīga arī nopietnāka palīdzība, kas nepārspīlējot kļuva par nākamās uzvaras garantu.

Big races
Thomas Flyer ekipāža.

Tika nomainītas, kupenām cauri braucot, bojātās aizmugures uzkares detaļas. Automobilim nomainīja bojāto dzinēja cilindru (tolaik cilindrus nereti lēja pa vienam). Izliektās priekšējā tilta sijas vietā ielika taisnu siju. Klāt nāca 76 milimetru paliktņi zem atsperēm, kas ļāva palielināt klīrensu. Motoreļļas tvertnes tika pārvietotas. Uzmontēja 132 litru papildu degvielas tvertni. Spārnus noņēma pavisam nost, bet to vietu ieņēma ādas pārsegi.

Jāatzīmē, ka Džordžs Šusters pie mehāniķiem ceļmalas darbnīcās vērsās četras reizes. Tā, piemēram, palīdzība tika sniegta, kad pēc Klīvlendas pārnesumkārbā aizdomīgi sāka čirkstēt zobrati. Vienlaikus tika nomainītas ķēdes un atsevišķas transmisijas detaļas. Amerikāņu ekipāžai ļoti laimējās tādā ziņā, ka visas tehniskās kļūmes atklājās viņu teritorijā, kur tolaik jau darbojās diezgan sazarots autodarbnīcu tīkls.

Big races
Thomas Flyer ekipāža Bufalo (Ņujorkas štats).

Konkurenti pamazām atpalika no amerikāņiem. Protos atstāja Bufalo dienu, bet Moto Bloc – divas dienas vēlāk.

Stipro salu naktīs pēkšņi nomainīja atkusnis, kas ceļu pārvērta par necaurejamu dūksti.

Smagi pārbaudījumi piemeklēja vācu ekipāžu. Jau piektajā dienā smagnējais Protos ar aizmugures riteņiem ielūza aizsalušā peļķē. Līdz pēdējam piekrautais automobilis pats nespēja no tās izkļūt – tā lukturi bija bezpalīdzīgi pavērsti pret debesīm. Hanss Kepens lika noņemt starp aizmugures riteņiem novietoto benzīna tvertni. Lai izvairītos no šāda negadījuma atkārtošanās, tvertni nācās pamest uz ceļa.

Big races
Thomas Flyer ekipāža Grandailendā (Nebraskas štats).

Pie Toledo izjuka Protos ritenis. Vietējais ratnieks jaunu izgatavoja diennakts laikā. Taču izrādījās, ka šī aizkavēšanās ir liktenīga, tāpēc ka nākamajā dienā pie Mičigana ezera uznāca briesmīgs ciklons. Sniega vētra dažu stundu laikā aizputināja visus ceļus. Kepens kopā ar biedriem centās no sniega atbrīvoties ar lāpstām, bet pūles bija veltīgas. Nācās braukt pa dzelzceļa gulšņiem, bet tas bija iespējams tikai naktī, kad nekursēja vilcieni. Šādos apstākļos ceļotāji pārvarēja tikai 30 km diennaktī. Nakts brauciens pa gulšņiem nav nekāds priecīgs notikums, un rezultātā  salūza Protos pagriežamais sprūds.

13 dienās 6 stundās 10 minūtēs pārvarējusi 2 248 km, Thomas Flyer ekipāža Čikāgā ieradās pirmā. Jāteic, ka tā vispār bija pirmā (!), kas iedrošinājās  ar automobili šķērsot Savienotās Valstis ziemā… Kas tie bija par laikiem. Nekādu ātrgaitas šoseju un ceļu infrastruktūras nebija. Vēl vairāk, tālajos rajonos daudzi automobili vispār nekad nebija redzējuši.

Big races
Thomas Flyer ekipāža Kolorado štata plašumos.

Čikāgā organizatori mainīja maršrutu. Viņi novirzīja braucējus uz dienvidiem, jo Vidējos  Rietumus klāja trīsmetrīgas kupenas. Tagad vajadzēja virzīties uz priekšu cauri Omahai un Klinšu kalniem uz Sanfrancisko. Taču vācu ekipāžai tas bija trieciens, jo tā jau iepriekš uz Sietlu bija nosūtījusi rezerves daļas.

Dienvidu virziens sagaidīja ar jaunām likstām. Putekļi, pret kuriem tā laika automobiļi bija pilnīgi neaizsargāti, iespiedās visur. Mašīnas nācās nepārtraukti tīrīt un eļļot. Pēc tam putekļus nomainīja necaurejami dubļi, kuros iestiga riteņi. Bet itin visur labprāt palīgā nāca kovboji, savukārt indiāņi automobilistus vispār uzņēma ļoti atsaucīgi.

9. martā Šarla Godāra mašīnai Moto Bloc iesprūda motors. Aiz sevis atstājot 1 931 nobrauktu kilometru, Kerollā (Aiovas štats) distanci nācās atstāt.

Big races
Thomas Flyer apkalpe Tonopahā (Nevadas štats). 1908. gada 20. marts.

12. martā situācija bija šāda: Thomas Flyer bija izrāvies tālu uz priekšu; Protos atpalika jau par 1 300 kilometriem; De Dion-Bouton – vēl vairāk; itāļu Zust ekipāža bija noklīdusi kaut kur bezgalīgajos Amerikas plašumos un no tās nebija nekādu ziņu.

Tostarp Protos bija iestrēdzis kādā nezināmā stacijā. Bija caurdurts ritenis, bet amerikāņu riepas vācu mašīnai nederēja. Nācās gaidīt trīs dienas, līdz no Omahas atsūtīs rezerves riepas. Taču bagāža no Sietlas nonāca Omahā ar nokavēšanos, jo Kepens nebija samaksājis pasta rēķinu… Tiklīdz riepas bija saņemtas, Kepena ekipāža traucās uz priekšu.

Sidarrapidsā (Aiovas štats) zaudējums piemeklēja Thomas Flyer ekipāžu.  The New York Times reportieris Voletrs Viljamss nosauca sacīksti par neprātu un kategoriski atteicās tālāk braukt.

Big races
Thomas Flyer pie zelta biržas ēkas Tonopahā (Nevadas štats). 1908. gada 21. marts.

Šeienā (Vaiomingas štats) no sacensības izstājās Montegjū Robertss. Sakarā ar aizdomām par izdarītu noziegumu viņš tika aizturēts. Komandai nācās steidzami meklēt aizstājēju, un līdz Ogdenai (Jūtas štats) pie automobiļa stūres pārmaiņus sēdās Šusters un automobiļu pārdevējs no Denveras E. Linns Metjūsons. Nākamais mašīnas vadītājs Harolds Brinkers spēja izturēt tikai līdz Sanfrancisko, un 41. dienā pēc starta Džordžs Šusters ar savu Thomas Flyer atkal palika viens. Tolaik amerikāņu ekipāža par astoņām dienām bija apsteigusi otrajā vietā palikušo Zust.

19. martā Thomas Flyer iebrauca grāvī. No trieciena bija sašķiebies rāmis un bojāts galvenā pārnesuma karteris. Līdz Tonopai bija atlikušas kādas 75 jūdzes. Par 20 dolāriem Džordžs Šusters nopirka panīkušu zirgu un nokļuva līdz pilsētai. Tur viņš atrada tāda paša automobiļa īpašnieku. Tā bija liela veiksme, ņemot vērā, cik mašīnas izlaida kompānija Thomas. Īpašnieks piekrita aizbraukt līdz negadījuma vietai, kur aizmugures tiltu no viņa mašīnas pārvietoja uz Flyer.

Sacīkstes organizatori bija plānojuši, ka pēc ierašanās Sanfrancisko (Kalifornijas štats) ekipāžas kopā ar automobiļiem kuģis nogādās Valdezas ostā Aļaskā. Tur sākās pats grūtākais un riskantākais ceļojuma posms. Komandām vajadzēja pa suņu pajūgu iemītām pēdām un aizsalušu upju gultnēm šķērsot sniega laukus un sasniegt Beringa jūras šaurumu, bet pēc tam pa ledu pārvarēt to un nonākt Krievijā.

Big races
Protos ekipāža Aidaho štata plašumos.

Taču ne jau viss notika tā, kā bija plānots scenārijā. Kad sacensību līderis Thomas Flyer ieradās Valdezā, organizatori saprata, ka ideja ir izgāzusies. Pirmkārt, Beringa jūras šaurums  nebija aizsalis (pēc šī secinājuma „otrkārt” var arī neteikt), tomēr, otrkārt, braukšanu apgrūtināja ļoti dziļais sniegs un ledus iešana Jukonā. Tad tika pieņemts humāns lēmums no Sietlas ar kuģi doties uz Japānu, bet no turienes – uz Mandžūriju.

Šusters pa telegrāfu saņēma norādījumu ierasties Sietlā, no kuras viņa ekipāžai jādodas uz Japānu. Līdz tam brīdim vajadzēja būt klāt arī pārējiem četriem dalībniekiem. Sietlā Thomas Flyer ekipāžai pievienojās The New York Times korespondents Džordžs Makadams, kas kopā ar mašīnu pārvarēja visu atlikušo maršrutu līdz Parīzei. Viņš, ja radās izdevība, pa telegrāfu sūtīja uz laikraksta galvenā redaktora biroju ziņojumus.

Big races
Thomas Flyer Valdizas ostā (Aļaska). Pie stūres – Džordžs Šusters, pa kreisi no viņa – mehāniķis Džeimss Millers. Ar lapsādas apkakli un gaišu cepusi – The New York Times korespondents Džordžs Makadams. Visiem aizmugurē, ar cepuri galvā – “pārbēdzējs” Hanss Hansens. 1908. gada 8. aprīlī.

Grūti pārbaudījumi piemeklēja Protos ekipāžu. Jau tajā laikā, kad tā izmisīgi pārvarēja Klinšu kalnu pāreju, Hanss Kepens saslima ar drudzi un  faktiski, bezsamaņā murgodams, gulēja aizmugures sēdeklī. Šādos apstākļos un piedevām pustumsā ekipāžai vajadzēja šķērsot vienu no dzelzceļa pārbrauktuvēm. Pēkšņi mašīna aizķērās aiz sliedes, bet tālumā jau bija dzirdama lokomotīves svilpšana un redzams prožektora stars. Noguruma un slimību nomocītā ekipāža, gandrīz pusdzīva, pēdējā brīdī nostūma sastingušo mašīnu no dzelzceļa uzbēruma. Nākamajā dienā Lielā Sālsezera krastā netālu no Ogdenas (Jūtas štats) izgāja no ierindas diferenciālis. Divas dienas salā ekipāža remontēja aizmugures tiltu. Vēl pēc dienas satrūka divi klaņi. Protos komandors Hanss Kepens bija izmisumā. Rezerves daļas viņam bija, taču izremontēt automobili un savlaicīgi nokļūt līdz ostai vairs nevarēja paspēt. Tad Kepens nolēma automobili novietot uz vilciena platformas un tā nokļūt Sietlā.

Big races
Thomas Flyer ekipāža Mandžūrijā.
Japāna

No Sietlas pāri Klusajam okeānam automobiļus ar ekipāžām nogādāja Jokohamā. Neiedomājami atpalikušajā Japānā automobilis bija vēl neparastāka parādība kā Amerikas prērijās. Ceļi Japānā, kas automobiļus vēl nepazina, bija tik šauri, ka mašīna nemaz nevarēja tikt garām pajūgam. Vajadzēja braukt atpakaļgaitā, lai kādā platākā vietā pajūgu palaistu garām. Japānas apdzīvotajās vietās visi cilvēki nāca paskatīties uz brīnumu. Tāpēc vārda vistiešākajā nozīmē vajadzēja pūlī izlauzt ceļu. Dalībniekiem tika ieteikts nesatraukt impērijas patriarhālās sabiedrības prātus.

Bija arī starpgadījumi. Tā, piemēram, 12. maijā Zust šķērsoja zirgu pajūgiem domātu no bambusa un kaņepājiem būvētu tiltu. Ekipāža, cik vien spēja, mašīnu iztukšoja, lai padarītu vieglāku. Tomēr, tiklīdz aizmugures riteņi bija sasnieguši krastu, tilts sagruva.

Bet 18. maijā Japānā no sacīkstes izstājās trešais dalībnieks. Nelabojami salūza De Dion-Bouton. Tas izturēja 11 880 km.

Tātad bija palikuši trīs dalībnieki.

Big races
Thomas Flyer ekipāža Japānā.
Krievijas posms

Thomas Flyer ekipāža jau 16. maijā paspēja Vladivostokā atstāt kuģi un pieņēma apmeklētājus mušu aplipinātos Grandhotel numuros. Līdz ar visdažādākajiem pilsētas tēviem viens no pirmajiem ieradās Žoržs Bursjē de Senšofrē. Francūzis lūdza viņu pieņemt par ekipāžas locekli, taču Džordžs Šusters atteicās to darīt.

Atlikušās ekipāžas 22. maijā startēja no Vladivostokas. Priekšā bija vismazāk izpētītais ceļa posms – cauri Mandžūrijai un Sibīrijai. Pirms tam divas nedēļas bija lijis. Tāpēc nav jābrīnās, ka jau pirmajā dienā Protos līdz pašam rāmim iestiga un Thomas Flyer ekipāžai tas bija jāvelk laukā.

Big races
Thomas Flyer atpūtas brīdī Austrumsibīrijā.

Krievijas posms bija viens no sarežģītākajiem. Ceļu nebija, tāpēc sacensību dalībniekiem nācās lielākoties braukt pa Transsibīrijas maģistrāles dzelzceļa gulšņiem, jo tas tolaik bija vienīgais ceļš, kas Tālos Austrumus savienoja ar Krievijas centru. Un tieši tur Thomas Flyer gandrīz saskrējās ar vilcienu. Šusters vēlāk atcerējās: tiklīdz „Lidonis” iebrauca tunelī, no pretējās puses atskanēja vilciena svilpšana. Nebija kur sprukt un vajadzēja glābties atpakaļgaitā. Viņi tik tikko paspēja!

Big races
Thomas Flyer Sibīrijā.

Izrādījās, ka ceļš cauri Mandžūrijai un Sibīrijai nav vieglāks kā cauri Amerikai. Dažbrīd ātrums bija mērāms metros, nevis kilometros stundā. Bija gadījumi, kad mašīnas brauca pa seklajām upēm.

No pastāvīgas tricināšanas pa gulšņiem salūza Thomas Flyer pārnesumkārbas zobrata zobi. No kartera cauruma 15 cm garumā plūda eļļa. Labi vēl, ka Šusters tālredzīgi bija pasūtījis rezerves daļas, kuras tobrīd pa jūru jau bija nogādātas Harbinā. Šajā laikā panākumi braucienā bija atkarīgi ne tik daudz no dalībniekiem, cik no Krievijas dzelzceļu darba.

Big races
Thomas Flyer uz Transsibīrijas dzelzceļa sliežu ceļa.

Usūrijas taiga un vasaras lietavās pārplūdušās Mandžūrijas upes neveicināja autobraucienu. Mandžūrijas teritorijā bezcerīgi atpalika Zust.

Taigā pie Harbinas Protos centās panākt nikns tīģeris, taču Kepens uzņēma tādu tempu, ka plēsoņa bezpalīdzīgi atpalika.

Čitā vietējais dzelzceļa ierēdnis sadusmojās par to, ka bija spiests gaidīt litera vilciena kupejā pusotru stundu, kamēr Protos brauc pa Transsibīrijas maģistrāles gulšņiem. Satracinātais ierēdnis aizliedza automobilistiem braukt pa gulšņiem. Tad Kepens novirzīja mašīnu uz purvainu līdzenumu. Par laimi, krievu kareivji, kam bija mācības vasaras nometnē, palīdzēja vācu automobili izvilkt no dubļiem. Tobrīd lielkņazs Sergejs Mihailovičs, kas aizrāvās ar automobiļiem, bija devies inspekcijas braucienā pa Transsibīrijas maģistrāli. Redzot, kā zaldātiņi mokās, lai Kepena mašīnu izvilktu no muklāja, viņš automobilistiem atļāva virzīties uz priekšu pa gulšņiem, tādējādi ļoti palīdzot viņiem.

Big races
Thomas Flyer komanda un krievu virsnieks palīdz izvilkt no dubļiem Protos Vladivostokas apkārtnē. Tās pašas dienas vakarā Thomas Flyer izvilka 40 krievu kareivji. 1908. gada 22. maijā.

Tostarp Protos un Thomas Flyer sacentās par līdera godu.

Amerikāņi Krievijā saskārās ar negaidītām grūtībām. Līdz pat Omskai viņi nespēja noregulēt Thomas Flayer ķēdes transmisiju.

21. jūnijā viņiem bija jāceļas pāri Baikālam. Aizbaikāla kalnainajos mežos dienā bija karsts, bet naktīs uznāca sals. No šādām svārstībām sasprāga amerikāņu mašīnas milzīgie radiatori. Kamēr lodēja, viņi nokavēja uz kuģi, kas cēla pāri Baikālam. Amerikāņi bija ļoti sarūgtināti, kad, pamanījuši Protos uz kuģa, uzzināja, ka nākamais reiss būs pēc 12 stundām.

Big races
Thomas Flyer Krievijas stepēs.

Tālāk ceļš veda cauri Irkutskai, Tomskai, Omskai, Jekaterinburgai…

Protos ekipāža traucās pa priekšu, nosmeļot krējumu. Čitā tā ieguva balvu – 1 000 $ no Transsibīrijas maģistrāles vadības. Uz Eiropas un Āzijas robežas vēl tikpat daudz.

Pēc Sibīrijas pārbaudījumiem Krievijas Eiropas daļas zemes ceļi vairs lielas grūtības nesagādāja. Bezgalīgajās Pievolgas stepēs Protos attīstīja patiesi neprātīgu ātrumu. Vācu ekipāžu 10. jūlijā apsveica  tirgotāji Sarkanajā laukumā Maskavā, pasniedzot vērtīgas dāvanas. Vēl pēc divām dienām Kepenu un biedrus Sanktpēterburgā apbalvoja Nikolajs II.

Savukārt Thomas Flayer Maskavā ieradās 20. jūlijā, Pēterburgā – 22. jūlijā, bet 25. jūlijā mašīna šķērsoja Austrumprūsijas robežu un iebrauca Kēnigsbergā.

Big races
Protos komanda maina riepu kaut kur Krievijas plašumos.
Eiropas posms

Pēc Austrumprūsijas ceļš veda uz Berlīni. Sākās grandiozās sacensības pēdējais posms. Jau 24. jūlijā Berlīne sagaidīja savus tautiešus ar Protos.

Big races
Parīzieši sagaida Protos ekipāžu.

Bet 1908. gada 26. jūlijā pulksten 18.15 Protos ekipāža, ceļā pavadījusi 165 dienas, finišēja pie laikraksta Le Matin redakcijas Lielajos bulvāros Parīzē. Tikai pēc četrām dienām finišēja amerikāņi ar Thomas Flayer. Viņi 169 dienās pa sauszemi bija uzveikuši 21 470 kilometrus, turklāt katrā kustēšanās dienā nobraukuši caurmērā 244 kilometrus, bet reiz – 644 kilometrus dienā. Un tikai 17. septembrī finišēja itāļu Zust.

Big races
Zust pēc finiša.
Cīņa pēc finiša

Sporta komisija, rūpīgi izanalizējusi visus sacensības posmus, sodīja vācu ekipāžu ar 30 dienām par sacensību reglamenta pārkāpšanu. Pirmās 15 soda dienas Protos bija nopelnījis par to, ka no Ogdenas (Jūtas štats) līdz Sietlai brauca uz vilciena platformas. Vēl ar 15 dienām vāciešus sodīja tādēļ, ka viņi netika braukuši uz Aļasku, proti, izlaiduši vēlāk atcelto posmu.

Par uzvarētāju tika pasludināts amerikāņu automobilis Thomas Flayer. Savukārt franči par sacensību rezultātu bija satriekti. Toreizējā pasaules automobilisma galvaspilsētā Parīzē nebija finišējusi neviena franču markas mašīna.

Big races
Thomas Flyer ekipāžas triumfālā atgriešanās Ņujorkā.
Pēcvārds

Transkontinentālās sacensības piesaistīja daudz vairāk uzmanības nekā 1908. gada Olimpiskās spēles. Turklāt daudzējādā ziņā pateicoties tam, ka starp dalībniekiem bija profesionāli reportieri un fotogrāfi. Viņi sūtīja no brauciena trases savus ziņojumus, veselu pusgadu reportāžas regulāri parādījās  The New York Times pirmajā lappusē.

Pēc brauciena no Ņujorkas uz Parīzi pasaule kādu laiku zaudēja interesi par supermaratoniem. Bija gaidāmi divi postoši pasaules kari. Pie supermaratoniem pasaule atgriezās tikai 1968. gadā – pēc 60 gadiem.

Uzvara sagādāja kompānijai Thomas un modelim 35 pelnītu slavu. 1897. gadā tika pārdotas tikai 700 šīs dārgās mašīnas, bet maratona gadā – 1 200, lai gan par mašīnas cenu varēja iegādāties lielu fermu ar zemi.

Neraugoties uz neticamo triumfu, Amerika pret savu varoni pārāk dāsna nebija. Kompānijas  E. R. Thomas saimnieks atteicās Džordžam Šusteram samaksāt 10 tūkstošus dolāru – algu, komandējuma naudu un maksu par virsstundu darbu sešu mēnešu laikā, kamēr notika brauciens apkārt pasaulei. Eds Tomass paziņoja, ka sacensības un mašīnas apkope viņam izmaksājusi 100 tūkstošus un neesot naudas, lai Džordžam samaksātu algu. Viņš vienīgi apsolīja Šusteram līdz mūža galam dot savā kompānijā labi atalgotu darbu. Taču kompānija E. R. Thomas bankrotēja jau pēc četriem gadiem. Tāda bija likteņa ironija…

Džordžs Šusters nesaņēma arī par uzvaru sacensībā apsolīto balvu 1000 dolāru no Amerikas Autokluba. Tikai pēc 60 gadiem  sacensību jubilejai veltītajā svinīgajā banketā The New York Times pārstāvji laboja šo netaisnību un 95 gadus vecajam Džordžam pasniedz ilgoto čeku. Šusters to pieņēma ar rūgtu secinājumu, ka tūkstotis 1908. gadā un tūkstotis 1968. gadā atšķiras tāpat kā tagadējie automobiļi no agrākajiem.

Džordžs Šusters nodzīvoja ilgu mūžu un nomira 1972. gadā 99 gadu vecumā.

Big races
Thomas Flyer.

No sešām mašīnām, kas piedalījās sacensībā, līdz mūsdienām saglabājušās tikai divas – Thomas Flyer un Protos. Pirmais atrodas ASV Nacionālajā automobiļu muzejā Nevadas štatā (agrāk tas bija Harra automobiļu muzejs). Pagājušā gadsimta 60. gados šis eksponāts bija pamatīgi nolietojies, un 1964. gadā to restaurēja. Otrs dalībnieks – Protos veiksmīgi pārdzīvoja divus karus un glabājas Minhenē, Vācijas Nacionālajā tehnikas muzejā. No pārējām mašīnām arhīvā palikušas vienīgi fotogrāfijas un pieticīgi apraksti. To ražotājirmas ir aizmirstas.

NO COMMENTS

LEAVE A REPLY